Riežupe un Veldze

Atkal naktī gulēju kaut kā nejēdzīgi: no vakara nevarēju aizmigt; kad aizmigu, tad atkal pietrūkos kājās ar domu, ka kaut ko esmu nogulējis, bet pulkstenis rādīja tikai pusdivi. Paldies Dievam, aizmigu, bet puspiecos atkal Feģa klāt: ir jāceļas un jābrauc. Pasūtīju viņu pa veco trasi un nosolījos agrāk par desmitiem laukā no migas nelīst. Savu solījumu turēju, bet kad biju piecēlies un nomazgājis muti, piezvanīju Ilgai, un viņa teica to pašu: jāiet! Ieliku somā fotoaparātu un ežu kurpes un gāju uz Riežupes rumbu. Zāle ir uzaugusi milzīga un bez takas nekur tālu vis netiksi. Pat Zemeņu takā baidījos līst iekšā, kaut gan, patiesību sakot, tā arī neietilpa manos plānos. Biju domājis ielīst priedītēs uz Straģu lauka palūkot zemenes, bet kad pārlīdu pāri grāvim, tad sapratu, ka tā būtu pārprasta varonība. Griezos atpakaļ un kāpu vien lejā pa taciņu uz Riežupi. Ūdens līmenis bija kā piemērots bradāšanai, kaut arī ne pārāk silts. Uzvilku savas ežu kurpes un bridu iekšā. Ka man būtu kaut kā diži veicies, gan nevaru teikt. Visa upes gultne ir pārblīvēta ar visāda veida akmeņiem, un tie visi ir slideni, tāpēc, kad nonācu pie rumbas, mani spēki jau bija uz izsīkuma robežas. Iet atpakaļ pa to pašu ceļu man likās pat it kā pazemojoši, tāpēc klunkuroju vien tālāk uz augšu, līdz nonācu pie Riežupes uz Veldzes satekas. Vispār jāsaka, ka tā ir visai interesanta vieta. Pa Riežupi esmu gājis līdz pat tiltam gan vasarā, gan arī ziemā. Bet Veldzes posms līdz kaļķu ceplim priekš manis tā arī ir palicis noslēpums. Zināju tikai tik daudz, ka kādu gabalu līdz satekai abas upes tek gandrīz vai paralēli. Tad nu nolemju šoreiz papētīt arī Veldzi un dodos iekšā šajā šaurajā un mežonīgajā kanjonā. Un kas tik tur nav! Gan lielāki un mazāki akmeņi, gan lielākas un mazākas dolomīta plāksnes kā galdi, gan dziļas kolkas, gan kritalas, bet vienā vietā upe vispār pazūd lielā sanesu aizsprostā. Dažuviet izbrist nav iespējams, un es laužos uz priekšu pa krasta brikšņiem. Uzlienu augstāk stāvajā krastā un aiz šīs šaurās „āža muguras” ieraugu ... Riežupi! Nu patiešām – abas upes šķir tikai šī dažus metrus platā „āža mugura”. Vienu brīdi jau galvā pavīd doma, ka varbūt būtu vienkāršāk tālāk ceļot pa Riežupi, bet tomēr nē, jo man tomēr gribas to kaļķu cepli sasniegt pa Veldzes upi. Tālākā iešana ir visai sarežģīta, jo par kaut kādu taku nav pat ne jausmas. Laužos cauri brikšņiem un kuļos pāri akmens bluķiem, līdz aiz kokiem ieraugu cepļa torni. Tātad esmu klāt. Varētu jau, protams, iet pa to upīti tālāk, kamēr sasniegtu rumbu, bet kad turpat pa krastu iet ērta taka, tad šāda laušanās pa tiem džungļiem liekas kā pārprasta varonība. Šoreiz pietiek. Izkāpju krastā tādā jaukā laucītē, kurai savā laikā droši vien ir bijusi daudz svarīgāka loma nekā pašlaik. Pa kapitāli aizaugušu ceļu aizeju līdz Rumbenieku grantētajam ceļam, un te tad nu it kā būtu mana maršruta galapunkts. Tālāk jau skaidrs: pāri Veldzes tiltam uz Kuldīgas šoseju un tad pa saulē sakarsušā asfalta malu – uz mājām. Jāatzīstas, ka šāds manas ekskursijas noslēgums mani nu ne mazākā mērā neapmierina un neiepriecina. Tāpēc gandrīz vai automātiski manas kājas pagriežas pretējā virzienā, un es dodos cauri Rumbeniekiem un Veldzes ciematam ar jau pilnīgi skaidru mērķi - Dzelmju laipām. Šeit nav kur apmaldīties, jo cauri visam ciematam iet viena taisna iela, kuras galā sākas taka uz dīķi. Kad esmu nonācis pie pēdējās mājas, saimniece mani sveicina un jautā, vai tik es nemeklējot avotu. Es īsi apstāstu savu ceļamērķi, bet tā vien liekas, ka šī sieviete ir sailgojusies pēc sveša cilvēka, ar ko patrīt mēli. Pametusi vīru pie krūmu griešanas, viņa iznāk laukā un sāk man stāstīt daudz un dažādus variantus kā iet, uz kurieni iet un vispār kāpēc iet. Ar mokām tieku no viņas vaļā un kāpju lejā uz dīķi pa jauku, es pat teiktu – filigrāni būvētu taciņu un kāpnītēm. Dīķī ūdens līmenis ir nokrities par vismaz pusmetru, dambis bebru sapostīts līdz nepazīšanai, un pa to stiepjas tikai šaura šaura taciņa, bet zāle aug augstāk par cilvēka augumu. Ik pa laikam dambis ir bebru sabojāts, tāpēc jāskatās ar abām acīm, lai neiekristu kādā caurumā. Kad dambis ir „pārvarēts”, atliek tikai aiziet līdz Dzelmju laipām, lai atpūstos fiziski un pie viena arī pamielotu dvēseli ar šo vientuļās un neskartās dabas krāšņumu. Tad bridiens pa avotaino pļavu cauri grīšļa, vīgriežu un dadžu plantācijām, un tad jau es esmu pie civilizācijas. Jau augšā pie Dzelmju mājām slaidi atlaižos nopļautajā zālītē, atpūtinu nogurušās kājas un tad garām mīļajām un sirdij tuvajām Aivara mājām dodos uz savu bēniņu migu. Ņem kā gribi, bet gājiens tomēr ir bijis jauks, kaut arī atkal kārtējo reizi domas par Aivaru ir iedūrušas sirdī dziļi dziļi.