Briesmoņi - Pārdomas - Laikam jau par seksu

Kādam gan jābūt briesmonim, lai pat citi briesmoņi Tevi negribētu, nez? Nē, nu, es jau neapgalvoju, ka esmu briesmonis. Neapgalvoju arī, ka neesmu baigais skaistulis, tikko no žurnāla vāka nokāpis, izkāpis un vispār – aizdevies savā brīvajā solī, kā jau piektdienas pēcpusdienā pienākas. Un rīt no rīta – varat iedomāties, kas tad notiks tajā mirklī vēl slēgtajā Narvesenā, kurā mēs ar sieviņu, kura šodienu (un visas citas dienas) pavada uz citu žurnālu vākiem, skaidrosimies.

Katrā ziņā – nezinu, esmu es briesmonis vai neesmu baigais skaistulis, bet skaidrs man ir viens. Uguni es spļaut neprotu. Nesen mēģināju, bet finālā tikai pamatīgi apdedzināju lūpas un sejas ādu. Ja kāds jums saka, ka košļājamā gumija ar etiķa, vasabi un čilli garšu ir baigi labais pasākums un to tūlīt pat nomēģināt ir jūsu mūžā jūsu mūža čoinākā ideja, neticiet viņam. Labāk sadodiet pa purnu tāpat – bez īpaša iemesla.

Sadot pa purnu, protams, kāds varētu vēlēties arī man. Mamma gan mācīja, ka tā neesot labi vēlēt un vēlēties, bet, ko lai padara, mūsu dienās man šķiet, ka tiem mazajiem briesmonīšiem, kas kādreiz – iespējams, es ceru, ka kādā ļoti tālā un pagaidām vēl tikai pagalam iluzorā nākotnē – cer, plāno, taisās un, iespējams, arī varētu kļūt par cilvēkiem, mammas gan māca ko citu. Pieņemu, ka skolā viņiem nemāca vispār neko.

Lai gan – var jau būt, ka māca arī, tikai viņi nemācās ne vella. Jo – vai tad mēs mācījāmies? Pirmajās sešās klasēs es apguvu sešas, manuprāt, dzīvei un izdzīvošanai absolūti visnepieciešamākās pamatzināšanas un prasmes. Pirmkārt – svarīgāk nekā ātri skriet un skaļi bļaut ir labi slēpties – ja būsi gana labi noslēpies, atliek tikai cerēt, ka drīzā laikā garām ies kāds, kuram, skaļi bļaujošam un ātri skrienošam, varētu atņemt pusdienas, citādi tā noslēpsies, ka nobeigsies badā.

Otrkārt – cilvēka asins garšai nav ne vainas, ja vien tās nav paša personīgās asinis. Es, protams, nesaku, ka tās ir baigi garšīgās, bet, ziniet, pie izmisuma, situācijas spiests un ar visādiem citādiem attaisnojumiem, cilvēks ne to vien var nomēģināt. Un, salīdzinājumā, teiksim, ar sūdiem, asinīm ir pat ļoti patīkama garša, krāsa, smarža un konsistence. Es, protams, nerekomendēju viņas uzturā lietot regulāri, ikdienā un lielos daudzumos, tomēr – pieņemu, ka kādam arī tas varētu būt variants.

Trešais – nekad nevajag jauks pepsi ar acetonu. Neatceros, kuram un kāda velna pēc kaut kad trešajā klasē ienāca prātā šī ģeniālā ideja, bet secinājums ir tikai viens. Ar pepsi noņemt nagu laku nav baigi vienkārši, patīkami un vispār iespējams, bet – tas tik un tā ir nesalīdzināmi vieglāk, vienkāršāk, patīkamāk un veselīgāk, nekā dzert acetona šķīdumu. Kamā un kāda suņa pēc mēs šo šķīdinājām, es, neteiksim, ka neatceros, bet pieņemsim, ka nevēlos atcerēties.

Numur četri – par to spļaušanu pret vēju – principā nesaskatu nekādas problēmas. Galvenais, lai gana tuvu priekšā būtu gana daudz citu tādu pašu spļāvēju muguras. Un vēl galvenais, lai tev pašam aiz muguras nestāvētu vēl vesels bars tādu pašu spļāvēju – tas varētu labi nebeigties. Ja gadījumā spļaujošajai kolonnai tomēr esi pagadījies nepareizajā galā, tā varētu būt viena no tām dzīves situācijām, kurās der atcerēties otro punktu.

Priekšpēdējām kārtām – nekad nav vērts uz kādu apvainoties. Labāk vienkārši apēd viņa pusdienas. Kaut vai apēd viņu pašu, ja nu šamais gadījumā ir no tādiem indivīdiem, kas pusdienas, tavā izpratnē, neēd. Vienkārši – kāda gan jēga no apvainošanās? Ot, apēdot svešas pusdienas – i paēdis būsi, i kādam drusku ieriebis. Un, ja ar to nepietiek – vari apēst arī viņa māsas, brāļa, brālēna, māsīcas (apgūts skolas laikā, lasīt – vīra, sievas, mātes, tēva, dēla, meitas) pusdienas. Vai kaut vai viņu visu kopējo kaķi, ja tas liek justies labāk.

Un visbeidzot par tiem briesmoņiem – es, protams, neesmu sasodīts skaists. Neesmu izkāpis, nokāpis un vispār aizgājis no kāda žurnāla vāka. Arī par briesmoni sevi neuzskatu, jo uguni spļaut neprotu, lai arī mans čūlas dakteris saka, ka drīz, iespējams, pratīšot, arī to. Katrā ziņā – precētais (es ceru, ka savā starpā, jo man žēl iedomāties, ka Jums varētu būt kādi citi dzīvesbiedri, kuri būtu spiesti Jūs izturēt) pāri, kura aktīvo strīdu, diskusiju, ne pārāk draudzīgo komunikāciju es jau divus rītus pēc kārtas esmu dabūjis klausīties maršruta taksometrā – ceru, ka Jūs šo lasāt – es Jūs uzskatu par briesmoņiem. Atvainojiet. Viss.