Nav līdzsvara.

Gribēju dienasgrāmatā ierakstīt atkal savus domu graudus, kurus saucu par dzeju, bet mani jau viegli var izsist no līdzsvara. Ieraugot atkal vakara plānu, sagriezās visa mana domāšana ar kājām gaisā. Nē, nē tas nav domāts, ka manas kājas gaisā, tās jau pēc vienas citas dāmas domām es sen vairs nevaru pacelt. Ar slotu arī vēl nestaigāju, lai saslaucītu birstošās smiltis aiz sevis. Pa skuju taku bieži esmu pēdējos gados staigājusi, bet tas jau pavadot tuvus cilvēkus, kuri vairs neatgriezīsies. Mani vēl interesē dzīve, patīk skaistas dziesmas, patreiz rakstot klausos Kasparu Krastiņu. Ir jau man tas vecums, ka sarma matos, kuru slēpju ar krāsu, daudz ir bijis piedzīvots un dzīves pieredzes gūts. Ir tikai dažas lietas, kuras man tomēr nav saprotamas, gribēju jau sen noskaidrot, bet tad atmetu ar roku, jo kāds teiks kas viņai daļas. Daļas jau man tiešām nav, katrs var darīt, kā vēlas. Vakara plānā ļoti bieži ierodas viena un tā pati dīķa iemītniece, kura ilgojas pēc izklaidēm. Nevaru saprast pēc kādiem kritērijiem tiek meklēts, ka nevar vien atrast, varbūt katru nedēļu vajadzīgs cits? Par dažiem vīriešiem, vakara plānā ar gadiem vieni un tie paši paskaidrojumi, ko viņi vēlas. Vislabāk man patīk tas, kuram vakarā daudz jādod dzert tēja, tad no rīta viņš būs gatavs ieiet pie princeses pilī. Nu ir man ziņkārība, gribās zināt to, ko nezinu vai nesaprotu. Ir jau arī tādi, kuriem liela interese par mani, gatavi ar sveci rokās stāvēt pie manas gultas, skaitīt cik un kā, un ik pa brīdim atgādināt manu patieso dzīves statusu. Es jau gan neņemu ļaunā, vismaz mierīgāk man gulēt, sargs blakus. Gadi nāk un gadi aiziet, dzīvotprieks paliek.