pieturas punkti

Nesen biju tajā “vēlēšanos piepildīšanas aplī” (rituālā/pulciņā), kur dāmas pilda dažādus noteikumus, lai piepildītu vēlmes savas ģimenes, sevis un cilvēces labā.

Uzzināju, ka tai dāmai, kura brauca uz Nepālu, viena no gada vēlmēm patiešām bija nokļūt Nepālā. Acīmredzot “rituāla gada” sākumā viņa vēl nezināja, vai tas izdosies — vai būs iespējas, nauda, ar ko braukt. Bet drīz jau zināja, ka brauks tieši ar šiem cilvēkiem, un morāli gatavojās braucienam.

Tā vai citādi — viņas gada vēlēšanās piepildījās...

Tagad viņai par godu tuvākie draugi un kolēģi katru rītu pulksten 6.00 saslēdzas Zoom un lūdzas par viņu, lai viņas dvēselei būtu vieglāks ceļš uz turieni... Tas tomēr ir ļoti aizkustinoši — ka ir draugi un kolēģi, kuri kaut ko tādu dara.

Tā it kā ir maza kustība otra cilvēka virzienā. Piecelties agrāk. Pieslēgties Zoom. Palūgt. Praktiski nekas milzīgs, bet cilvēciski — ļoti daudz. (Un no garīgā aspekta - īpaši daudz.)

Mūsu “kolektīvā” bija arī cita dāma. Nezinu, kāda ir viņas gada vēlēšanās (pieļauju, ka ar ģimeni saistita), bet pēdējā mēneša laikā viņa ir ļoti cietusi no savas ģimenes. Ģimenes tēma viņai ir aktuāla jau no paša sākuma, cik atceros.

Bēdīgākais notikums ir tāds, ka viņai bija suns. Vecs un jau slims. Iespējams, viņa veselības uzturēšana prasīja lielas izmaksas. Un vīrs ar savu ģimeni esot izdomājuši “palīdzēt” no šīm izmaksām tikt vaļā — suni tīšām nobraucot.

Izklausās necilvēcīgi un pat neticami, un es personīgi nezinu, vai tā tiešām bija. Sākumā viņa pati domāja, ka radinieks suni sabraucis netīšām. Bet pēc tam esot uzzinājusi vēl sliktāku ziņu — ka tas izdarīts tīšām.

Un tālāk ir tas, ka viņai šis suns bija ļoti tuvs un dārgs. Man pašai suņa nav bijis, bet zinu cilvēkus, kuri par mirušiem suņiem raud vairāk nekā par dažiem radiniekiem. Un es zinu, kā ir, kad tiek zaudēta stipra piesaiste. Varu iztēloties, ka ar suni var izveidoties ārkārtīgi stipra saite.

Un tad sanāk iedomāties kaut ko tādu: tev ir ļoti dārga būtne, kura ir  slima. Tava mīlošā sirds grib viņu noturēt, paildzināt dzīvi, atvieglot ciešanas. Bet tavs “dārgais” radinieks (narciss, kurš gan vēl) šo problēmu atrisina tieši šādi. 

Ja viņas uzzinātais tiešām atbilst patiesībai, tad tas ir prātam grūti aptverams.

Sieviete mēnesi dzīvo gandrīz transā, neguļ pa naktīm, bet aktuālākais jautājums viņai tagad ir — kā piedot tādiem radiniekiem?

Un šajā jautājumā es viņu saprotu. Jo tā ir ārkārtīgi liela vilšanās, kad esi iedomājies, ka tavs tuvinieks tomēr nav tik slikts, bet tad uzzini, ka viņš varbūt patiešām ir tik slikts un vēl sliktāks.

Tas ir neiedomājams īssavienojums. Galvā burtiski sprādziens notiek, kamēr mēģini to visu kaut kā salikt pa plauktiņiem.

Patiesībā viņa vienlaikus risina divas problēmas — sēras par aizgājušo suni un sēras par saviem priekšstatiem par tuviniekiem. Par viņu nodevību, ja tā var teikt. Un abas vienlaikus.

Un tāpēc es atkal un atkal atgriežos pie tā “narcisu” fenomena, kas varbūt nemaz nav nekāds fenomens. Jo vairāk par viņiem klausos un domāju, jo vairāk šķiet, ka tie ir gluži parasti cilvēki, kuru iekšējais morālais kompass un empātija kaut kādā vietā vienkārši nestrādā. Gribētos tos vienā vārdā nosaukt par “neticīgajiem” — cilvēkiem, kuri morālo kompasu ģenerē paši un nevienai morāles grāmatai tas nav pakļauts. Bet tas tomēr nebūtu pilnīgi korekti.

Cilvēku, kuriem elementāras empātijas pietrūkst (vienā vārdā saucot par "narcisiem"), apkārt ir gana. Viņi pat var to labi tēlot, un nav jau tā, ka nevienā dzīves epizodē neizpaužas labestīgi.  Tāpēc cilvēkus it kā atgādina. 

Tāda ir sabiedrība. Kaut kā tajā jāgrozās. Bet, protams, labāk atrast “savējo” sabiedrību — kaut cik cilvēcīgu, uz līdzīgām vērtībām orientētu, ja vien negribas atkal un atkal piedzīvot “draudzīgos narcisu izgājienus”.

Un ar “narcisiem” tuvā saskarsmē, manuprāt, ir vēl viena problēma.

Sākumā viņi sevi parāda kādā sīkā, sliktā izpausmē. Attiecīgs cilvēku tips to var pat nepamanīt, ja ģimenē pie šādas rīcības ir pierasts. Bet pat tad, ja pamana, nodomā — “nekas sevišķs”, “sīkums”. Un neredz.

Tad šie sīkumi atkārtojas. “Narciss” paliek tuvumā, attiecības attīstās — vienalga, radu, draugu vai mīļoto —, līdz kādā brīdī esi uz šo cilvēku jau tik ļoti paļāvies un ar viņu sasaistījies, ka, tēlaini izsakoties, atrodies uz klints bīstamā situācijā.

Un tad viņam vajag izdarīt tikai mazu kustību tavā virzienā, lai tevi glābtu.

Un te sākas paradokss.

Tā pati mazā kustība, kuru otrs cilvēks izdara dabiski — pieceļas sešos no rīta, pieslēdzas Zoom un lūdzas par draudzeni vai ko citu —, citam cilvēkam šķiet par daudz pat tad, kad tev no šīs kustības ir atkarīgs gandrīz viss.

Viņam vajag tikai pastiept roku. Mazliet zaudēt savu ērtību. Mazliet pakustēties otra virzienā.

Bet viņš to nedara. Tieši tāpat kā pirms tam sīkumos. 

Sadzīviski izsakoties, tādi “narcisi” brīžiem šķiet kā dēmoni, un viņi mums ir visapkārt — gan ārpusē, gan iekšpusē. Kaji un Sniegakaralienes ir mums visapkārt.

Dzīvot starp tādiem un pašam nepazust reizēm ir kā iet pa sprāgstošu mīnu lauku.Bet tur laikam neko daudz nevar darīt. Var vienīgi mācīties ļoti gudri un stratēģiski spēlēt — un vērot, kurš vajadzīgajā brīdī izdarīs to mazo kustību tavā virzienā un kurš ne. Lai nenonāktu līdz piedzīvotajam ar suni vai kādreiz pats neattaptos suņa vietā — turklāt no tuva drauga vai radinieka puses.

Cilvēku no cilvēka vislabāk atšķir tieši šīs mazās kustības otra virzienā.

Un droši vien reizēm arī jālūdz par sevi — lai šādā pasaulē izgrozītos — gluži tāpat, kā katru rītu lūdzas par to nu jau bojāgājušo nepālieti.