savstarpība un sakarības

Konstatēju tādu psiholoģisku sakarību: ja cilvēks reaģē dusmīgi uz kādu atteikumu (ja vien tas nav fundamentāls, ar dzīvību un drošību saistīts jautājums), tad viņš, visticamāk, atteiks otram arī tad, kad tas otram būs saistīts ar dzīvību un drošību.

Vēlreiz īsumā jaunā atziņa:

Mana mazā vajadzība + tavs atteikums = liels pārkāpums pret mani (tāpēc stipri dusmojos).
Tava milzīgā vajadzība + mana neērtība = tava problēma (ar to ir jārēķinās ar šo pašu "draugu").

Respektīvi, dusmīga, noraidoša, sodoša reakcija uz salīdzinoši sīku otra atteikumu parāda otra reakciju tad, kad tu viņam būsi neērts. Ja neizdari kādu mazu, ērtu pakalpojumu, tad otrs kļūst dusmīgs, rāda, ka tev nebija tiesību uz sevi. Tas nozīmē, ka arī tavas problēmas — domātas tieši lielās, tādas, uz kurām vajadzētu reaģēt, — otram būs tikpat neērtas. 

It kā šķiet sīkums, bet mūsdienās ir diezgan stipri sajucis, kas ir labs un kas ir slikts un ko mazs sliktums rāda par potenciāli lielu sliktumu. Tā ka principā, ja redzat dusmīgi reaģējošu draugu vai radinieku par kādu atteikumu, kas nav eksistenciāls, tādu pašu reakciju gaidiet arī tad, kad jūs vēlēsieties kādu eksistenciāli nepieciešamu sadarbību.

Vēl es konstatēju, ka attiecību pārrāvums patiesībā ir viens no augstākajiem soda mēriem starp tuviem cilvēkiem. (Dažreiz sodam ir pamats, dažreiz nepavisam - paša iegriba un ērtība, kā sacīt jasaka.)  Un vislielākā lojalitāte ir tieši pastāvībā, pat ja tā nav ideāla. Tādēļ vecāki, kas pamet savus bērnus, būtībā soda bērnus ar visaugstāko soda mēru, tikai sabiedrība to tā neuztver, tāpat kā daudz ko neuztver. Arī laulātais, kurš uzticamu un labu laulāto pamet kaut kā interesantāka dēļ, veic ari diezgan smagu soda pielietojumu. (Mūsdienās attiecibas neregulē tīkai lauliba. Ir cilvēki, kuri tā vien izklaidējas - pieradina, maina, pieradina, maina un liekas - nekāda vaina.) Dažkārt, protams, jāšķiras, jo otrs uzvedas nopietni toksiski, tas ir atšķirīgi). Sekas būtībā arī ir kā pēc visaugstākā soda mēra (atgriežoties pie bērna tēmas). Cita lieta, ka veiksmīgi citi apstākļi un citi īpaši lojāli un labvēlīgi cilvēki to var kompensēt. Bet lielākoties nekompensē, un nereti arī atlikušie izrādās vēl mazāk lojāli.

Mums parasti liekas, ka visaugstākais soda mērs ir nāvessods (ok, par to nestrīdēsimies) un varbūt vardarbība. Fiziskajā līmenī — jā. Bet emocionālajā tieši pamešana, tieši nodevība, tuvu saišu pārrāvums, nelojalitāte saitei ir, var teikt, arī vardarbība. Es pat teiktu — augstākais soda mērs.

Lai gan nav baigās starpības, vai tuvs cilvēks tevi iekausta vai tuvs cilvēks pamet — ja skatāmies uz to, ko tas nodara cilvēkam emocionāli. Vienkārši viens ir vardarbība fiziskajā līmenī (un arī emocionālajā), otrs — emocionālajā. Vienā gadījumā sāp miesa un sirds. Otrā - ļoti sirds.