Kāpēc pirms un pēc?

Nav runa par bojā gājušo un bezvēsts pazudušo cilvēku skaitu Nepālā, bet gan to, kāda mācība ir no šīs traģēdijas. Lasot informāciju, notikumu hronoloģiju, cilvēku komentārus, veidojas savs viedoklis un apjausma par notikušo. Atgriežos pie sacītā, ka svētvietas tiek ekspluatētas, padarītas par mārketinga objektu. Ir viltus garīgie skolotāji un viltus mācības. Notiek sabiedrības attīrīšanās. 
Šeit nav runa, ka svēta vieta vairs nav svēta. Śeit ir runa, ka cilvēce pārāk ilgi ir meklējusi ārēju svētumu. Mēs meklējam īpašu kalnu, īpašu templi. Īpašu skolotāju, īpašu baznīcu. Īpašu cilvēku, kurš it kā ir tuvāk dievam nekā mēs. Un mēs pamazām aizmirstam vissvarīgāko - cilvēka garīgumu nenosaka tas, cik svēto vietu viņš ir apmeklējis. Jūs varat apiet svēto kalnu 10 reizes, bet atgriezties mājās tas pats cilvēks. Jūs varat lūgties visvarenākajā templī pasaulē un joprojām melot, nododot sevi un pazemot citus un atcerēties Dievu tikai tad, kad baidāties. Tāpēc pašreiz notiekošo varētu saukt par dziļu atmodu. Beidziet domāt, ka viena vieta vieta uz zemes ir svētāka par citu. Ja viss ir radīts no viena Avota, tad katra vieta uz Zemes ir svēta. Jūsu mājas, jūsu ķermenis, jūsu bērns. Cilvēks jūsu priekšā. Zeme zem jūsu kājām. Un vissvarīgākā svētā vieta, kur cilvēkam atgriezties, ir viņš pats. Mūsu ārējie balsti tiek sagrauti, lai mēs beidzot varētu atrast iekšējo. Tas, ko tik daudzus gadus meklēji ārpusē, visu šo laiku ir bijis tevī iekšā.

Šī notikuma vēstījums - Dievs nav jāmeklē tikai tempļos, kalnos un Varas vietās, vissvētākā vieta vienmēr bijusi cilvēka iekšienē.

Šodien, 7 dienā pēc notikšā, jūtos mierīga. Dvēseles ir atradušas savu ceļu.