Pirms un pēc

Nekas vairs nebūs tāds kāds bija pirms šī gada 26, augusta. 

Pēdējās dienās jūtu lielu smaguma sajūtu, it kā šo visu es filtrētu caur sevi. Daudz faktu, attēlu, informācijas straume un bezgalīgas skumjas. Par to, ka notika tā, kā notika. Starp Latvijas grupas tūristiem bija arī viena Cēsu meitene, kuru pazinu personīgi. Ļoti gaišs cilvēks. Daudz pārdomu pēc šīs traģēdijas. Svētvietas ir nogurušas no cilvēku masām, padarot tās par naudas pelnīšanas kanāliem. Dubļu lavīna atdeva cilvēkiem to saturu, kuru paši tur bija nogādājuši. Cilvēks tikai patērē, reti kad saudzē. Kādā tekstā bija minēts - mēs, palicēji, raudam par sevi, jo aizgājušajām dvēselēm ir savs ceļš.

Tas notika aptumsuma koridora pīķī, pie tam vēl pilnmēness laikā. Acīmredzot, tas bija laiks, kad noslēdzas kāds zemes cikls un notiek attīrīšanās. Zeme burtiski attīrījās no negatīvās enerģijas un tas notika Nepālā, kas ir ļoti svēta un sakrāla vieta. Cik ļoti mūsdienās dominē patērētāju kultūra, mantu kults, kas valda cilvēku prātos.  Cik maz mēs patiesībā kontrolējam un  cik liels spēks ir dabai. Cik ļoti mums jābūt pazemīgiem pret to, jo nekas nav spēcīgāks par dabu un Dievu.

Šī traģēdija bija kā mācība. Novērtē savu dienu un pasaki paldies.  Bieži mēs pieņemam lietas kā pašsaprotamas. Šķiet, ka tā būs vienmēr, taču reizēm viss var mainīties dažās sekundēs. Tāpēc svarīgi ir novērtēt katru dienu un katru cilvēku, kurš ienācis mūsu dzīvē, un visu, kas ir apkārt.  Nekautrēties teikt labus vārdus un neatlikt to uz vēlāku laiku.

Katru rītu piecelties ar pateicību Dievam par visu, kas Tev ir dots.