cik maksā sapņu piepildījums?

Padalīšos ar kādu banālu stāstu. Visi ir dzirdējuši par krāpniekiem – jūrniekiem, armijas majoriem – kas raksta vientuļām dāmām, stāsta, ka kuģis iestrēdzis uz kādas salas un ir vientuļš atraitnis un nav ar ko bērnus barot (bildē parasti redzams iznesīgs kungs– “skaists kā bilde”), un tad tās dāmas atdod visus savus iekrājumus. Izklausās neticami, bet dzirdēts ir.

Bet šoreiz tādu stāstu dzirdēju no tuvākas apkārtnes. Man viena radiniece tādu stāstu zināja par savu kaimiņieni, precīzāk, par kaimiņienes meitu. Tātad “galvenā varone” ir vienu paaudzi jaunāka, ap 50 gadiem. Kaimiņos visu mūžu dzīvoja ģimene, kuru radinieces ģimene pazina, - zināja senčus, pēctečus, visas paaudzes kopā. Un tātad stāsts tāds. Ģimenei piedzima meita, esot viņu lutinājuši. Meita izauga, apprecējās ar turīgu arhitektu, kurš māju uzcēla vai atjaunoja gandrīz līdz perfektumam, bet tad, kad piedzima meita, tad jauno sievu pametis. Un tad nabaga sieviete tā arī dzīvojusi ar to meitu. Sieviete izglītota, gudra, aktīva, ar auto, ar suni un kaķi, ar cienījamu darbu. Nav zināms, vai tiešām nākamie 20 gadi bijuši vientulībā, bet stāsta dramatismam iedomāsimies, ka tiešām vientulībā.

Un tad sieviete pēc vecāku nāves nolēmusi savu super glauno māju pārdot par augstu cenu un par iegūtiem līdzekļiem nopirkt zemi Jūrmalā, tuvāk darbam un “centram”, uzcelt māju un vēl glauni padzīvot. Pārdeva arī, lai gan, kā kaimiņi zināja stāstīt, ka vecāki lūguši māju nepārdot ne pie kādiem apstākļiem un nekad.

Un tad uz skatuves parādās bagāts princis - kapteinis. Nē, gan jau kapteinis nebija. Man stāstīja, ka bankās esot “ziņotāji”, – ka, tikko vientuļai sievietei kontā “ietek” lieli līdzekļi, tā tas tiekot izziņots krāpnieku aģentūrai “aktieriem – potenciālajiem vīriem”. Es tiešām nezinu, vai tā ir.

Tātad sievietei māja pārdota, zemes gabals, iespējams, jau nopirkts, māja vēl nav uzcelta un kontā nauda ir pieklājīga. Un pēkšņi no “aģentūras” uzrodas precinieks. Pie tam īsts. Fiziski īsts. Nezinu, vai iepazīstas caur soc.tīkliem. Man stāstīja, ka tādi var izspiegot, un arī uz ielas pienākt klāt, it kā netīšām iepazīties. Tā vai citādi, tai 50gadīgajai sievietei, pieņemsim, ka pirmo reizi pēc 20 gadu pārtraukuma kopš vīŗs aizgājis, uzrodas ists precinieks. Aktieris. Viņš ir apmācīts, zin, kas viņam jādara, lai sievietei iepatiktos. Tas nebija tēls – bilde no soc.tīkliem. Īsts cilvēks, bet it kā ar izdomātu vārdu. Amerikānis. (Man stāstija, ka ukraiņi šādus amerikāņus tēlojot.) Tāds vīrietis, protams, dara visu, ko sieviete vēlas – labus vārdus saka, visam piekrīt, neizvairās, ir atsaucīgs – un pilnīgi īsts. Un tad tāds sola precēt, būvēt kopīgu nākotni. Amerikā. Un sāk prasīt naudu savam biznesam. Un sieviete, pilnībā noticējusi sapņu princim un savai nevientuļajai nākotnes perspektīvai, atzīst arī, ka nauda ir un galu galā “aizdod” amerikāņa biznesam. Tā aizdošana beidzās ar to, ka visu līdz pēdējam ari atdevusi, šķiet, pat tā zeme nav palikusi un precinieks prom ir. Nav skaidrs kur – varbūt Krievijā vai Ukrainā un, protams, izrādās vārds arī nebija īsts.

Un tā sieviete palikusi – bez mājas, bez naudas, bez nekā. Lūgusi radiniecei pārlaist vasaru kādā piebūvē. Radiniece laipna, ļāvusi arī.  Cilvēks turas, no tilta vēl nelec, bet jūtas visnotaļ slikti.

Stāsts bezgala banāls un bezgala šokējošs. Šokējošs no visām pusēm. Cik trakai ir jābūt sievietei, lai tā ņemtu un vēl neprecētai (un pat pēc precēšanās būtu jāpadomā, pirms vismaz 3 pārbaudes gadi nebūtu pagājuši) atdotu savus uzkrājumus. Varbūt viņa tiešām domāja, kam viņai māja Jūrmalā, ja taisās pārcelties ar iecerēto uz ameriku.  No otras puses, cik jābūt “izsalkušai”, “izslāpušai” pēc mīlestibas, lai beidzot noticētu “amerikānim” bez cenzūras, ka šis ir īstais. Jautājums, vai jebkura tādā veidā izslāpusi sieviete būtu noticējusi. Teorētiski tas būtu iespējams, jo daudzi cilvēki tomēr ļoti vēlas būt piederīgi, veidot kopā “mēs” un iegūt to, ko sauc par “dzīves partnerību”. Un var arī brīnīties, cik ļoti nekrietniem jābūt cilvēkiem (vienalga vīrieši vai nevīrieši), kuri izmanto šādas naivas, pēc mīlestibas izslāpušas sievietes, lai tik ļoti uzmestu. Salīdzinoši ar tādiem visi problemātiskie vietējie ar atkaribām, krāpēji, skopuļi un parastie narcisi liekas vai eņģeļi. Vēl, protams, sanāk iekrist pārdomās, - vai mani ari varētu tāds “amerikānis” apkrāpt”? Kurā brīdī man nostrādātu “bremzes”? Un, ja nu nenostrādātu, ja nu tiktu izlaists viens aizdomīgs signals, pēc tam otrs? Iedomājieties, parasts vīrietis ātri vien sevi nodotu – tad izmaksāt kafiju negribētu, tad kavētu (vai neatnāktu) uz randiņu vai kaut ko stulbi izrunātos. Bet tie kā no kataloga – stalti, sakopti, intelektuāli, punktuāli, ar tēlu, izmaksā, gan jau dāvanas dāvina, visu saka, ko grib. Man it kā šķiet, ka man būtu svarīga “gara radniecība” un tāds “amerikāņu aktieris” diez vai spētu nospēlēt “gara radniecibu”. Iekrist varētu brīdī, ja man liktos “štrunts par gara radinieku, stabils ir, precēt grib, galants ir” – ja aiz “ir” nodotu sevi, savas dziļākās vajadzības. Bet ir jau tiešām daudz sieviešu, kurām varbūt neko traki daudz nevajag – labi izskatās, sola, nāk, “formāli piedienīgs” – un kaut kā tā. Kas to lai zin……

Ak, jā, to amerikāni noķert vairs nevar. Visi gali ūdenī. Tai sievietei atliek tikai samierināties. Skumjš stāsts. Es tai radiniecei jautāju, kāda vinai bija vecāku ģimene, jo “vesels cilvēks ar veselu piesaisti” tomēr tik neveiksmīgi un daudzkārtīgi attiecībās, vidēji ņemot, necieš. Man tika atbildēts, ka viss esot bijis lieliski, tik kāds pēriens varbūt pietrūcis. Bet to tomēr droši zināt nevaram, bet vismaz formāli nekas tāds.

Man liekas, ka šo var nobeigt ar kaut kur dzirdētu frāzi - "par naudu nevar nopirkt dzīvi" (to it ka esot teikusi kāda slavenība pirms nāves savam dēlam). Tāpēc šai sievietei varētu teikt - kamēr ir vēl dzīve, tikmēr viss vēl nav zaudēts, kaut, šķiet, ka zaudēts daudz. Tāpēc vienkārši vajag dzīvot tālāk. (Stāsta, ka tā sieviete esot ilgstošā depresijā.) Neko mierinošāku es nespētu pateikt. Un vēl to, katra mācība kļūst par vērtību, ja no tā paņem pašu labāko, nevis sliktāko - iestrēgt zaudējumā.

P.S.Tikko paklausījos biogrāfiju par Verdi. Viņš esot apprecējies ar sava mecenāta meitu - dvēseles radinieci. Viņiem piedzimuši 2 bērni, bet tad dažu gadu laikā nomiruši bērni viens pēc otra un driz arī jaunā sieva. Tad viņš nolēmis nekad vairs nekomponēt (mecenāts  noticēja viņa mūziķa talantam, atbalstīja, ieguldīja, ticēja, kaut viņu pat konservatorijā neuzņēma). Bet tad pēc laika kāds mēģināja vinu pierunāt kaut ko uzkomponēt, šis ne par ko nav gribējis, bet tad netīšām atvēris lapu, kur tekstā bija minētas zaudējuma sāpes. Viņš uzrakstīja baigi iespaidīgu gabalu, visa tauta noticēja tādām zaudējuma sāpēm. Un pēc tam turpināja komponēt un kļuva, kā mēs zinām, par pasaulslavenu  komponistu. Lai gan visi viņa populārākie darbi ietvēra personīgos motīvus - zaudējumus utt. Doma tāda, ka zaudējuma pieredze var būt arī palīdzoša, ja stipri apņemas tajā neiestrēgt. Dažkārt tā pat ir nepieciešama, lai attīstitos augstāk un tālāk, lai cik tam būtu grūti noticēt. Bēdīgāk, ja tajā iestrēgst