«Tu ar savoks» 😀

Jā un nē.

Izklausās savādi, vai ne?

Šis ir turpinājums manai iepriekšējai tēmai par mūziku - kā tā sanācis, ka neesmu no tiem latviešiem, kas dievina Paulu.

No šodienas skatu punkta raugoties, es visus skolas gadus dzīvoju 2 paralēlās pasaulēs. Cik nu toreiz tas bija iespējams.

No vienas puses - sovjetisms skolā ar visām tām oktobrēnu, pionieru, komjauniešu padarīšanām.

No otras - "Mana ģimene un citi zvēri". Dievināju šo Darela sacerējumu tābrīža tulkojumā, un vairāk vai mazāk klusībā tā dēvēju arī savu ģimeni, vecmāmiņu un kaķu meiteni Kisi ieskaitot.

Ģimenē ne tikai nebija sovjetisma, tur bija kluss protests visam notiekošajam. Sākšu ar brāli. Gandrīz 2- metrīgs garmatainis, ar neiztrūkstošiem tālaika atribūtiem - lentu (spoļu) magnetofonu, ģitāru un basa tūbu. Pirmo viņš drillēja mājas. Un ne jau ar Paulu. Tur bija visi tālaika smagie "troļļi", kā es viņus saucu - Led Zeppelin, Slade, Deep Purple un tmldz. Par cik mums bija 1 istaba, man tas viss bija diendienā jāklausās, un es viņus tolaik no sirds ienīdu. Brāli arī.

Un kur tad vēl ģitāra, kuru viņš trinkšķināja vienā gabalā un tā trakā basa tūba, kuras dēļ, ja viņš to atstiepa vingrināties, es biju spiesta mukt no mājas prom...

Starp citu, ar šo abu instrumentu spēli - basģitāru vietējā ballīšu ansamblī un tūbu pilsētas kāzu un bēru orķestrī, viņš sevi pilnībā apgādāja ar "firmu", tiem pašiem magnetofona ierakstiem un džinsiem. Kuri, starp citu, viņam vienmēr bija par īsu (mans mazais ļaunais prieciņš).

Tēvs (fāterīts, fāčuks) bija "tautas ienaidnieku" dēls, bērnībā izbaudījis Sibīriju, tomēr tika līdz inženiera statusam, pats uzmeistaroja sev īsviļņu radio un klausījās tikai Brīvo Eiropu un Amerikas Balsi. Komunisti viņu lika mierā viņa pagātnes dēļ. Vēl viņš dievināja simfonisko mūziku Polu Moriā un Džeimsa Lāsta izpildījumā.

Mammu (muterīti, mammuci), visumā kārtīgu un pozitīvu dāmu, gan visādi centās ievilkt partijā, bet viņa drosmīgi spurojās  pilnā nopietnībā apgalvojot, ka viņa kā tautas ienaidnieku dēla sieva nav cienīga būt par komunisti. Klausījās operu un simfonisko mūziku.

Man bija 3 lielās iemīļotās plates "Zodiaks", "Dzeguzes balss" un "Smokie" un lērums mazu plānu zilu ar Abbu, Sugar Baby Love, utml.,

Draudzene šad tad iedeva paklausities kaut kur pagrīdē sagrābstītus Ilmāra Dzeņa un Čikāgas Piecīšu ierakstus...

Tagad labprāt klausos visu no jaunībā saklausītā - troļļus, operu, simfonisko.

Tā, ka, sorry, bet mūsmājās Paula nebija. Tik vien, ka vecmāmiņa, reizēm paskatījās pa TV, visu laiku pukodamās mūsu Pifas stilā: "Atkal tā Kukule lēkā pupus kratīdama..."

Nenoniecinu Paulu, viņam ir ražīgs un gana labs pienesums latviešu un padomju mūzikā, daudz labu, daži pat izcili skaņdarbi, lērums dzērājdziesmu, gribēju pat pieminēt "Lielo zivi mazo zivi", bet laicīgi pamušīju MI, lai nekristu kaunā lielās Oho saimes priekšā ().

Un pat arī manis nodziedāts viņa dziesmu koncerts!