Manas šīsdienas atziņas

Manas  šīsdienas atziņas.

1) Fobijas un refleksi par sevi iesēžas tad, kad kaut kas notiek laikā, ko prāts nespēj savas mazspējas, vai tehnisko kļūdu vai nesaprašanas dēļ saprast. Parasti tas ir bērnībā, jo refleksi un jūtas darbojas uz pilnu jaudu, bet prāts atpaliek. (Cik žēl, ka pieaugušie nesaprot, ka programmē bērnu – ar saviem strīdiem, paštaisnumu, egoismu, „labākas dzīves meklējumiem” un visu pārējo. Neviens nekur viņus neizglīto.) Tas notiek arī pirms negaidīta nāves brīža, jo pārņem emocionālas šausmas, bet prātam vairs nav laika piedalīties tā izvērtēšanā (jeb „prāta tehniskā kļūda”). (Tāpēc, ja mirst, krītot no augstuma, nākamajā dzīvē ir refleksu limenī bail no augstuma – saskaņā ar reinkarnācijas pētnieku apgalvojumu.) Vai arī ietekmēt var kāda ilgstoša vai spilgta pieredze pieaugušā vecumā, ko prāts nesaprot vai izveidojas refleksi. Taču prāts ir varens instruments, jo tiklīdz tas iesaistās nobriedušā formā kādas fobijas vai refleksu risināšanā, tas var sakārtot zemapziņas pasauli. Bet ir jābūt drosmei un zināšanām. Un tāpēc prāts jātur maksimali skaidri.

2) Domāju, ka dzimtas bez dievticības ir nolādētas dzimtas (lai ari tas ļoti radikāli izklausās), jo katram cilvēkam ir kādas traumas, kuras dabiski sanāk izpaust negatīvā formā (vai nu pret sevi, vai citiem vai abiem; un tie citi parasti ir tuvākie). Un, ja tās izpaušanu nepalīdz koriģēt zināšanas par Dieva esamību, tad attiecīgā kopiena, ģimene vai sabiedrība kļūst par dēmonu tusiņu, kas neskar tikai tikmēr, kamēr neskar pašu. (Psiholoģija un zinātne paceļ izpratni, tas arī fakts, bet tajā iedziļinās lielākoties pārsvarā tikai paši psihologi, ne sabiedrība kopumā. ) Tas skar ari tos, kas it kā turas virs ūdens, tikai paši to nesaprot, nespēj novērot un apzināties.