Tēja ar sievu

Esmu iestājies kultā. To var atpazīt pēc apģērba: mans krekls izskatās pēc kleitas, bet kleita - pēc argumenta. Izejot no mājas, ap galvu aptinu dvieli. Ne jau lai paslēptos, bet lai izskatītos tā, it kā man būtu, ko slēpt. Cieņa bieži rodas no pārpratuma.

Esmu svarīgs cilvēks. Vismaz terminoloģiski. Jo vārdi “vīrs” un “tēvs” mūsu kulta izpratnē nav emocionāli jēdzieni - tie ir amati. Ar hierarhiju, tradīciju un dievišķu izcelsmi, ko neviens īsti neapšauba, jo neviens īsti nezina, kurš to pirmais izdomāja. Es pavēlu. Tātad esmu.

Pēc īsas pastaigas - svaigs gaiss disciplinē domas - atgriežos mājās. Pie savām sievām. Mūsu kultā valoda ir ekonomiska: “sieva” un “kalpone” tiek lietoti kā sinonīmi. Ne aiz ļaunuma, vienkārši ērtības labad. Valoda taču atspoguļo realitāti, vai ne?

Sievu skaitu es precīzi nezinu. Skaitīšana nav mana stiprā puse — autoritātei tā nav nepieciešama. Desmit, vienpadsmit, divpadsmit. Kaut kas ap to. Vairāk arī nevajag. Jo vecāks kļūstu, jo skaidrāk saprotu: vara prasa mazāk cilvēku, bet vairāk disciplīnas.

Dažu sievu vārdus atceros. Liene. Dana. Annele. Tās ir vietējās - valoda mums sakrīt, kas jau pats par sevi ir zināms tuvības veids. Ar pārējām saziņa ir simboliska: es runāju, viņas klausās. Starpkultūru dialogs vienmēr ir izaicinājums.

Divas sievas man uzdāvināja kaimiņš. Pateicībā. Es viņam palīdzēju novākt ābolus - aizdevu darbaspēku. Viņš savukārt atviegloja manu ikdienu. Apmaiņa ir civilizācijas pamats, pat ja dažreiz preces ir cilvēki.

Ieejot mājās, es sasitu plaukstas divas reizes. Tēja. Sievas to zina. Viņas kustas ātri, jo ātrums ir lojalitātes forma. Labs noskaņojums ir svarīgs - sliktā omā cilvēks mēdz pieņemt racionālus lēmumus. Piemēram, izvēlēties jaunu ledusskapi vecu attiecību vietā.

Trīs plaukstu sitieni ir kas cits. Tad iestājas uzmanība. Es norādu ar pirkstu. Dažkārt uz vienu, dažkārt uz divām. Tā nav patvaļa - tā ir tradīcija. Tradīcijas priekšrocība ir tā, ka tās vienmēr ir vecākas par jebkuru jautājumu.

Kur es strādāju? Man palīdz Debesis. Precīzāk - valsts. Bērnu pabalsti nodrošina stabilitāti, bet stabilitāte ir garīguma pamats. Cilvēks nevar domāt par mūžību, ja viņam jādomā par rēķiniem.

Šķiet, ir laiks izritināt paklājiņu. Lūgšanu virziens jau sen ir izvēlēts manā vietā.

© 2026 A. Pumpurs. Visas tiesības aizsargātas.