"sievišķis, kurš izmisīgi meklē un dod visiem, kas uzsmaida" * (2.daļa)#MīļākāKrāsaUnMīļākaisLielums #SaplīsisPuika #Atkalredzēšanās Tu saņēmi mani aiz rokas un ievilki sev klēpī. Nedaudz agrāk saskarsmē ar manām draudzenēm jau tika precizēts, ka esi precējies, un jebkuram kluba apmeklētājam bija skaidri redzams, ka esi tādā alkohola reibumā, ka knapi spēj noturēties kājās. Dīvāns, Tu un es, un vajadzība noskaidrot, kāpēc esmu nonākusi Tev klēpī. Es pavisam noteikti zinu, ka Tu esi "mana mīļākā krāsa.. mans mīļākais lielums" un ka ir divi iemesli tūlīt pat celties kājās un doties prom. Bet es palieku. Uzmanīgi pabužinu Tavus īsi apgrieztos matus, un Tu atbildi apstiprinoši uz jautājumu, vai Tu mājās jūties pārāk maz samīļots. Papildus viela pārdomām - apgalvojums, ka esmu skaista, bet tas nav kompliments. Viena mana roka jau ir aplikta Tev ap plecu, Tu saņem atlikušo un apliec sev ap otru plecu, un tad cieši piekļauj mani sev klāt. Ja nedrīkst, bet ļoti gribas, tad var! = = = = = = = = = = = = = = = Fonā virpuļo un virmo Helovīnu ballīte. Tavs pakausis, mugura un pēcpuse - tuvākā lieta, ko pavērot. Piestutēju savu zeķoto pēdu Tev pie sāna. Tu pievērs uzmanību tikai pēc kāda laika - vispirms Tu paskaties uz pēdu un tad seko tās izcelsmei. Es esmu pamanīta. Seko pārdomu mirklis, un Tu pasmaidi. Smaids, kurš ir smeldzīgi skaists, un Tev ir tieši tādas vaigu bedrītes, kas man patīk visvairāk. Pēkšņa un spēcīga vēlme pieskarties Tavam vaigam. Mūzika klubā bija skaļa, un, lai mēs dzirdētu viens otra teikto, bija jāpieliecas otram klāt pie auss. Tā es uzzināju, ka Tu ļoti patīkami smaržo un ir apreibinoši būt Tev tik tuvu. Kā ķirsītis uz kūkas - Tavs acu skatiens, līdz kaulam iepazīts. Pabeidzis sarunu ar brāli, Tu paziņoji, ka Tev vēl kaut kas ir jāizdara, un nozudi cilvēku pūlī. Kamēr biji apsēdies uz galda malas, uz brīdi uzmanīgi uzliku plaukstu Tev uz vēdera - laicīga atvadīšanās. Vēl viens saplīsis puika, kurš nekad nebūs mans. = = = = = = = = = = = = = = = Ir saulaina un nu jau kārtīgi iesilusi vasaras diena, un, piedevā tam, no iekšpuses mani silda atmiņas par mūsu pirmo tikšanos - šķiet, tā bija pirms apmēram pieciem gadiem. Nepajautāju, vai Tu mani atceries. Iespējams, ka patiešām neatceries, vai arī, tāpat kā es, esi izvēlējies delikāti par to paklusēt. No malas raugoties, parasta tikšanās, uz īsas virtuālās saziņas pamata. Nesteidzīga pastaiga parkā. Esmu satraukusies un burbuļoju kā strauts, bet Tu esi atturīgi saturīgs. Mazliet zaudēju līdzsvaru, un Tu pasniedzies uz manu pusi, lai palīdzētu, tomēr līdz galam tā arī nepieskaries. Draudzīgi sadalām uz pusēm un apēdam keksiņu, ko esmu paņēmusi līdzi, un vēlāk, kad atvadāmies, Tu sirsnīgi pasmaidi. Un tajā brīdī, šķiet, es Tevi mazliet, bet varbūt arī daudz, taču pavisam, pavisam noteikti. ____________________ * "No pamatu pamatiem nelaimīgs sievišķis, kurš izmisīgi meklē un dod visiem, kas uzsmaida." (autors - CoCoSan) * * Pašrefleksijas secinājumus skatīt atsevišķā ierakstā. |
