paskatījos

paskatījos klipu par zināmo notikumu no piepja dg.

nu, ko lai saka... gandrīz visu mūžu es it kā instinktīvi jūtu, pat parliecības līmenī, ka sadauzītu trauku vairs nesavākt. paša mātei 3x šķiršanās. pagalma draugu dzīves ir novērtoas, klasesbiedru. bet ko es neesmu redzējis, ka šķiršanās un atkalprecēšanās būtu ar labu rezultātu. ļoti iespejams un visdrīzāk tā arī ir, ka tas ir dziļi personiski, ka pieredze.

man stāsta, ka kāds pazīstot kādu kaut kur "tur ārā" un viss ir labi. pirmkart, man nav iemesla nevienam no tiem cilvēkiem parmest mānīšanos. bet kāpēc tad es to nekad neesmu redzējis?

paskaties kaut uz stāriem, kaut kur te mineto bredu, konstneru, depu. tur tad visādi adaptētie bērni, tad viņi šķiras, tad it kā tiem bērniem jau tāpat sāls kilo nebija jāapēd, tad viņi tiek raustīti no viena pie otra. wtf?

es atceros, man ir pārmests, ka es ar vārdiem liedzu citiem laimi. nu, tad kur tā ir? vai tad nebūtu jabūt piemēriem un piemēriem ar labu izdošanos. es nesaku, ka nav nekur un nekad, es apgalvoju to, ka es neko tādu nezinu.

ko es zinu un noveroju ir tas, ka cilvēki ir ar noteiktu raksturu. tas raksturs ir kā pirksta nospiedums, tikai garīgs. un rakstura izraisītā uzvedība atkārtojas un atkārtojas. tieši tāpēc jau tas, kas ir noticis pirms tam, ar tik grūti izbēgamu varbūtību atkartojas atkal vēlāk. dēļ tā, ka uzvedības modelis ta nav mainījies. un ja tas nav mainījies, kā lai rezultāts būtu šoreiz cits? tas nevar būt cits, jo iemesli notikumu attīstībai joprojām ir tie paši.