... nakts pārdomām pēc visa šeit lasītā ...

Mēs esam dzirdējuši:
– Tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, tu vari piepildīt ikvienu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “Fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama!
– Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.
– Tu taču vari vairāk! Uztaisīt žilbinošu karjeru, pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev. Parstāj baidīties!
– Es nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur esmu?

Pats briesmīgākais mūsdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām? Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti! ? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavos gados jau būtu bijis jānopelna dārgu mašīnu un briljantus! Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!

Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks. Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes! Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem! Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi? Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Tad kāpēc ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu mīļo ūķīti? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir, un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Esi pietiekami pieaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts.

Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, tā ir viņa darīšana...
/Alla Bogoļepova /

/ ...no comment needed.../