... vēstule Vientulībai ...

Toreiz Tu aizgāji tā īsti pat
Neatvadījusies…
Tu zināji, ka jāiet prom, bet es…
Es zināju, ka Tu noteikti atgriezīsies.
Atgriezīsies tad, kad es atkal būšu palikusi
Viena.
Es tikai cerēju, ka vēlāk…,
Ka tas nebūs tik ļoti
Drīz.
Bet tas vairs nav svarīgi, jo es
Zinu,
Ka tu drīz atnāksi...,
Atnāksi, nesdama manu nozaudēto pildspalvu
Un baltas neaprakstītas papīra lapiņas
Un mēs atkal sēdēsim, pļāpāsim,
Iedzersim kādu šņabi, pa starpai šo to
Uzrakstot…
Divatā.
Visādi notiekās…
…pat Vientulībai dažreiz kļūst
Vientuļi
Un gribas ar kādu vienkārši
Aprunāties....

... un tā mēs dzenājam putekļus katrs savā tuksnesī , neapzinoties, ka mums ir tikai mirklis, tieši tik brīnišķīgs kādu mēs to radām ...