ir vēl kaut kas

ko es gribēju pateikt.

nevar brīvību izcīnīt, to apkarojot. tas notiek tik daudz tagad. visapkārt.

vai nu TEV drīkst domāt un teikt to, ko tu uzskati par pareizu, vai TEV nedrīkst.

redzi, nav vidusceļa. jo ikvienam viņa ceļš liekas labs un taisns, līdz nereti rūgtajai atziņai, ka tā nav. bet to dzirdēt ir iespējams tikai tad, ja ausis ir vaļā.

man, iespejams, vajadzētu citēt ciceronu, par tautas un valsts iekšējo ienaidnieku.

te pat bija interesanta un uzskatāma epizode - kāds draud nošaut, bet otrs piebalso:"es esmu liberālās demokrātijas aizstāvis! un tu arī, šavēj ar pelmeņiem! " abi pasit viens otram pa plecam, atsūkā viens otram savus tipa liberālos daiktus un turpina eksistēt.

nekas no tā nav brīvība. brīviba ir tikai un vienīgi tad, kad tu vari norīt kamolu un otram ļaut pateikt, kapēc tu esi pēdējās krāsas ēzelis. publiski. un atļaut to.

ja brīvības nav, dēļ kā īsti cīņa? lai viens oligarhs drīkstētu apkalpot dzelzceļu vienā varā būdams, bet cits citā? tās ir viņu savstarpējās lietas. droši, ka tas vienalga notiks. vai ir kaut iespēja, ka cīņas iznākums skars to, kas ies viņu dēļ riskēt ar kaklu? brīvība. absolūtas brīvības nevar eksistēt, bet tikai tā, ko tu vari dot otram. bet tā, kuru tu atņemt, to tu atņem sev. jo kadā brīdī tavs pretinieks būs pie varas, bet tad ar ko tu aizbildināsies. ar oho administrācijas noteikumiem?

ja vien... ja vien cīņa nav ar vārdiem, bet ļoti skaidrā perspektīvā cīņa ir ar darbiem, cena ir augsta. iespējams, tā ir vērta. to ir jāsaprot. katram.

bruce tale