pirmo reizi

ww2 german

rādīju sīkajam, kas ir atomkarš. tak nezina! viņi neko no tā nezina. kad stastīju, ka viņas vecumā man mācīja skolā, kā pareizi gāzmasku ir jāvelk vai jālien zem galda, viņai acis plati vaļā un smaida... netic. domā pārspīlēju.

kad rādu krievijas 85 megatonnu izmēģinājuma sprādzienu novaja zemļa, prasa, vai tas ir "real" vai "animation".

cik stipri un cik ātri ir pierasts pie tā, ka viss ir tiri-piri, oukei.

un tomēr, katrus piecdesmit gadus ir te pāri gājis kāds no lielajiem kariem.

ir kāds yt kanāls. par otru pasaules karu. es dažreiz, kādu nakti tos ilgi caurskatu. domāju par vecvectēvu, vectēvu, omi. liekas tālu, bet tas nav tālu. fotogrāfijas, tie kapu pieminekļi.

man nelikās, īstenībā, kas varētu būt daudz tuvāk, nekā es iztēlojos. bet "lielā resursu pārdale" jau ir sākusies un notiek. ja es pats tik viegli noguļu laika parādības, kaut arī cenšos uzmanīties par notikumiem, ko lai prasa no maniem apkārtējiem?

ps. ieliku video. armiju grupa dienvidi mēģina ieņemt kaukāzu. tas gandrīz sanāca. bet nesanāca. tad sekoja katastrofa pie staļingradas.

man liekas, paaudzēm tiek likts iziet cauri pārbaudījumiem. atkarībā no paaudzes, katram saviem. citreiz līdzīgiem, citu reizi pavisam savādākiem. es ticu līdz saknei, ka šeit mēs esam kā uz pārbaudījumu. kā kad dzelzi kausē, līdz draza ir prom.

ir vēl viena lieta. bezspecība. pilnīga. tas tik ļoti nomāca kovida laikā. šī bezspēcība visaptverošas muļķības priekšā. un tik bināra izvēle - padoties, pakļauties vai pretoties. ne ļaunums, kas aiz tā stāvēja bija tik... derdzīgs. muļķība. šī tuvredzība. nespēja atšķrt labu no ļauna. tādi kā testi dzīvei ejot. kā tie, cik reizes vari pievilkties, vai iq test. it kā reāli testi būtu jāiziet. cik? cik tu vari, kas tu esi?