Man teica tas sāpēs,
Tas būs, kā palikt bez mātes.
Un tomēr es izvēlējos
Tās slāpes.
Un nu man sāp,
Un nu es mokos slāpēs.
Varbūt laiks tās slāpēs,
Bet kamēr man sāp,
Es nevēlos savādāk,
Un nevajag mani atrunāt,
Nevajag teikt,
Ka jāaizmirst,
Ka skaistāk viss būs,
Būs brīnišķāk.
Nē, lai labāk man sāp,
Tavā vietā,
Man sirdī nekam
Nebūs vietas,
Vien lietum,
Kam atļauts uz mirkli
Slāpes pēc Tevis
Ar atmiņām dzirdīt,
Ar atmiņām tām,
Tevis un likteņa dāvātām.