Sen jau mani vairs neiespārda
Mīla un dāsnums , rudens ko sniedz,
Tik vien kā pa pieradumam uz palodzes
Šūpoju kājas,
Lūkojot,
Kā kuro jau gadu uz pretējās mājas vientulības stikla
Klusi aukstas lāses krājas.
Drīz pārnāksi tu ar medus podu,
Un kā ierasts mums rudeņos,
Vērsimies debesīs vērojot putnu kāšus,
Es atkal solīšu sargāt tevi no rudens,
No aukstajiem vējiem,
Un tikai koku lapas dejojot vējā,
Čukstēs tev :
"Netici viņam, viņš melo tev atkal,
Skatoties tieši tev sejā".
Tad apēduši visu to medu,
Leksim no palodzes lejā,
Kā vienmēr,
Viņa būs pirmā, viņa būs lejā,
Mūsu rudens erotiskā veļa