Šodien esot Debes(s)braukšanas diena. Vēl šodien (un rīt arī) nevajagot nikni strādāt (ne pa lauku, ne pa mājām). Atliek tad nu vienīgi - izklaide un atpūta. A kas var būt labāka izklaide par lasīšanu? Nezkādēļ paņemas no plauktiem Frīdera Lauksmana grāmata, kuru viņš veltījis ``Helgai, kura vienmēr rūpējas, lai es paliktu ar kājām uz zemes``. A viņš tur par dēmoniem (un par Sokratu). Un pats sev jautā: ``Vai dēmons persinificē personiski mums kopš pirmlaikiem dotu raksturu vai arī tas ir kaut kas vairāk, kaut kas cits? Un tad viņš pats rauga uz šo jautājumu atbildēt caur Freidu, jo, lūk, tas atkal ``savā darbā ``Totēms un tabu`` nodarbojas tieši ar ticību dēmoniem, tomēr uzskatot to par dziļi sakņotu kultūru iezīmi - kad kāda novecojuša kultūras perioda dievi saniknojas, tie kļūst par dēmoniem no ārpasaules.`` Un tad par to Sokratu - ka terminu ``dēmons`` esot ieviesis tieši viņš.`` Savā slavenajā aizstāvēšanās runā Sokrats esot teicis: ``Jau kopš bērnības dzirdu kādu balsi, kura ikreiz, kad tā liek sevi manīt, tikai atrunā mani no tā, ko gribu darīt, bet nekad nemudina uz to.`` Un brīdinošais dēmons atturējis Sokratu no piedalīšanās politikā. (Apbrīnojami, ka mūsdienās taisni otrādi - vienu, nu jau labi pazīstamu, daļu tas dēmons triekšus trenc vienīgi uz politiku.) Gala beigās Frīders vēl piebilst: ``Raksturs un dēmons, kā mēs to saprotam ikdienas valodā, nosaka to, kāds cilvēks ir. Kas viņš ir, to precīzi nezina neviens, viņš ir tas, par ko mēs viņu gribam uzskatīt. Viss un nekas. Varētu teikt: tas ir jautājums par definīciju. Tā ir pāri jēdzieniem.`` Un tā nu izklaidējoties saprotu, ka ar mani notiek tas pats, kas ar Sokratu - nu nekādīgi tas dēmons mani nemudina darīt to, ko gribu, proti, iziet laukā un iestādīt tās puķes , kuras atvedu no mazdārziņa , lai aug arī pie manas pilsētas mājas namdurvīm. Bet, tā kā ir tā braukšanas diena, tad Debesīm (kuras varot būt arī Pats Dievs) tomēr šo to veltīju - atcerējos mūsu mantru: ``Gana agri es cēlosi, Mīļš Dieviņis vēl jo agri. Ko, Dieviņi, Tu cēliesi, Kā Tev agri vajadzēja? Ko, bērniņi, tu darītu, Ja es agri neceltosi - Es tev durvju vērējiņis, Es padoma devējiņš.`` Un tas viss kopā mani mudina - beidz tupēt datorā, ej uz tām dobēm un iestādi puķes! Pakaļpalicējiem datorā - lai visiem zilas Debesis!