Par konstitūciju

Pārdomāju šodien mājās nākot savu kasīšanos fargo DG. (piedod, fargo!) Un sapratu vienu, manuprāt, būtisku lietu.

Izpratne par Patiesību cilvēkā ir ielikta jau piedzimstot. Mēs zinām un jūtam , ka darīt otram pāri ir slikti, ka tas, ko Tu negribētu, lai nodara Tev, to īsti nevajadzētu darīt arī otram, ka nebūtu patīkami, ja kāds Tevi sit, pazemo vai apzog – tātad – visticamāk – arī otram tas sāp.

Nu – tādas pilnīgi vienkāršas, vispārzināmas, katram saprotamas lietas. Tik ļoti zināmas, ka katram skaidrs, ka tikai galīgi ar prātu apdalīts cilvēks varētu tam pretī runāt un nepiekrist.

Bet – kāds paņem šīs vienkāršās patiesības, appušķo ar svētuma oreolu, ieraksta konstitūcijas grāmatā – un viss, it kā uz šīm patiesībām kāds būtu autortiesības vai patentu iedevis. Tagad tie būs baušļi, likumi, Mācība. Un tādai viegli piekrist un sekot – jo nav tur nekā tāda, ko Tu jau nezini.Un viegli būt labam (teicamniekam) pildot likumus; un patīkami sodīt bargiem sodiem nepildītājus..

Pie tam cilvēkiem, kas tiešām nevēlas visā šajā šarādē iesaistīties, ir ļoti viegli pārmest – kā Tu tā – Tu Patiesībai nepiekrīti – vai Tu Patiesību nesaproti.. Bet tā nav. Nevis es nepiekrītu vnk lietām, bet, lai mani pārliecinātu tiek izmantots tas, kas nepieder Mācības sludinātājam.

Man tas izliekas pēc manipulācijām, (kārtējo reizi :) ) , tādēļ arī te spirinājos. Tagad sapratu – nav vērts, nekā tāda tur nav ;)