|
Tik vien... Ir tāda sajūta, ko citādi neaprakstīsi. "Tik vien" sajūta. Kad šķiet, ka vēlos tikai pašu nieku, mazumiņu, dzīves sīkumu, kas man attiecīgajā brīdī nodrošinās zināmu komfortu un ļaus, ja nu ne gluži būt laimīgai, tad vismaz apmierinātai ar dzīvi. Un, kā par spīti, šis "tik vien" ļoti bieži nenotiek, un tad šķiet, ka esmu apdalīta. Man tik vien vajadzēja, lai šī būtu mierīga nakts. Nebija. Uz rīta pusi sēdēju pie papīru kalna un domāju šo "tik vien" domu, tad paskatījos pa logu. Jau gaišs, putni dzied, dārzā vāvere dzer no lielās akmens vāzes, būs saulaina diena... Un tā nakts jau tā kā tā ir galā, lai kāda bijusi. Tas mazumiņš jau tāpēc ir mazumiņš, ka neko nemaina. Visi rīti kādreiz pienāk, pat pēc vismelnākajām naktīm. Un tad jau var arī bez tā "tikviena" iztikt, jo viss jau notiek tāpat. |
