Dienasgrāmatas (blogi)

ponytail, 21-05-2013 10:54		9 97
Kaut kā saslēdzās tikko... Izlasīju gaužām interesanto PA asaru pērlēm rotāto jauno topiku, kas, saprotams, liek līdzjūtībā smagi pūst, un tad kaut kā, nez no kurienes, galvā uzradās viena sena un viena vakardienas notikuma sasaiste, kas jautājuma (gan neuzdotā) būtību padarīja pavisam loģisku. Vienam ir kaut kāda pieredze, otram nav. Un nevar nekādi saprasties, noticēt, tikt skaidrībā - kas un kā. Nu, par attiecībām jau mēs visi gudri eksperti, zinām ko šādos gadījumos teikt, kurp sūtīt, kādus viedus padomus dot. Mana saslēgšanās ne par to. Naktī skatījos BBC ziņas, rādīja preses konferences tiešraidi no Oklahomas. Ar visiem košajiem katastrofas skatiem fonā, titros nemitīgi pieaugošais bojā gājušo skaits ar apsolījumu, ka būs vēl. Un atcerējos, kā pirms gadiem 12 - 13 sēdēju jaukā kompānijā Aijovas krodziņā, kad visi apkārtējie pēkšņi kļuva nenormāli nervozi. Nobijušies. Bāli. Radio izziņoja tornado brīdinājumu. Nu un? Kas jādara? Amerikāņu draugi paskaidroja īsto baiļu iemeslu - ēkai, kurā atradāmies, nav pagraba. Ja tornado tiešām mūs sasniedz, lielu izredžu nav... Kādu izredžu? Nu, nekādu. Mēs, saprotams, īsti neticējām. To taču tikai filmās rāda! Laimīgā kārtā, virpulis pagāja garām, aplaimojot mūs vien ar zaļganu gaismu un pamatīgām vēja brāzmām. Taču, kad tuvojāmies savai viesnīcai vien nieka pāris jūdžu attālumā, sapratām, par ko tad bija tas bālums. Ielas slēgtas. Apkārt mētājas nenosakāmas izcelsmes drazas. Kaut kā līdz tai viesnīcai tikām un tūlīt devāmies pētīt, kas tad noticis. Un noticis bija! Mazākais posts - norauti ēku jumti. Citviet mājas sabrukušas kā kāršu namiņi. Koki izrauti ar visām saknēm. Protams, lielāko daļu tā visa redzējām jau vēlāk ziņās, jo tur ļaudīm pietika ko darīt, lai vēl atkautos no visādiem ziņkārīgiem ložņātājiem - piekļūt par tuvu nevarēja. Jā, mēs toreiz arī bolījām acis un domājām, vai tik te kādam nav dakteris vajadzīgs - sēdot krodziņā, malkojot kokteiļus un gudri spriežot par lietām, kurās mūsu pieredze bija 0. Lieku reizi dzīves mācība - paturēt muti par lietām, par kurām nav jēgas, paklusēt, ja nav ko teikt, uzšaut sev pa pirkstiem, ja šķiet, ka esi pats gurākais un vēlies apgalvot, ka parādība X neeksistē tikai tāpēc vien, ka tai nav bijis gods tapt manis redzētai.Un arī cita pieredze, kas man var šķist aplama, pārprasta vai pārāk sāpīgi projicēta tagadnē, iespējams, ir pat ļoti vērā ņemama. Iespējams, ka nē. Tak nez vai tomēr nosūtījuma pie speciālista vērta. Beigu beigās, reizēm to padomu, kurp iet un kādus palīglīdzekļus ņemt līdzi, varam dot arī paši sev.:)

Komentāri

TrakasbrivdienasOhio: labs piemērs:)

2013-05-21 11:10

kokote: Piemērs kā aicinājums būt tolerantiem ir labs, tikai domāju, ka attiecībām nobriedušā vecumā nevajadzētu būt kādām paralēlēm ar viesuļvētrām. Cilvēkam ir kādi kritēriji, kādas vērtību mērauklas, kuras viņš realizē, tāpēc arī tie "asaru pērļu" topiki manī rada tikai skepsi (kā vienmēr atzīmēju, ka jaunieši līdz 25- tas cits gadījums- tur cilvēks vēl uzkrāj dzīves pieredzi, izvērtē, veido savus vērtību kritērijus).

2013-05-21 11:53

ponytail: Nezinu, kura teksta daļa izrādījusies tik viegli pārprotama, tak nevienu nekur un ne uz kādām darbībām neaicinu. Attiecību paralēles ar viesuļvētrām (par kurām vispār neesmu minējusi ne vārda) nekādā veidā nevelku. Komentāra autorei savā nobriedušajā vecumā jau nu derētu uzmanīgāk lasīt, ja ir vēlme par lasīto izteikties. Jo tieši par savas skepses paušanu un radošajiem padomiem visiem par visu (aptuveni) ir tas stāsts. Nevis par toleranci vai attiecībām.

2013-05-21 15:05

fargo: amerikāņi ir ļoti dazadi.
vairums no tiem, ar kuriem kontaktējos(un tie gan ir tikai dazi) bija ar mazām piespraudēm pie pindžakiem vai sieviešu kostīmiem, solidaritātei ar bostonas teroraktā cietušajiem.
skaipā skaties... dīvaina nācija. liekas, ka sašķelta pēc rasēm un emigrācijas izcelsmes, bet... ir sajūta, ka ir ļoti vienoti. viens no kalifornijas, cits oregonā. piespraude viena. un pagājis jau cik laika? piespraudes ir tur pat. formāli? varbūt. bet tās tur ir. man... tas ļoti patika. tā ir kkāda vienotības sajūta amerikāņos.

2013-05-21 13:34

ponytail: Amerikāņi ir ļoti dažādi. Āmen.
Par vienotību - piekrītu. Un viņiem pat nevajag lielu, kopīgu nelaimi, lai šī vienotība izpaustos. Ir ļoti daudz visa kā, ko viņiem var pārmest, bet kas nu man ļoti amerikāņos patīk - spēja atzīt savu nezināšanu. To mēģināju no viņiem mācīties. Nevis lepoties ar to, kā piemēram, bieži dara briti, bet gan atzīt. Un reizēm mēģināt labot.
Savā laikā man ļoti paveicās ne tikai apbraukāt ļoti lielu ASV daļu, bet arī iepazīties ar visdažādākajiem cilvēkiem visdažādākajos apstākļos. Fantastiska pieredze. Un, ja pēc diviem ar pusi gadiem Anglijā man, lakam, nekad nebūs vēlmes pateikt, ka man patīk angļi, tad par amerikāņiem to varu teikt pilnīgi noteikti. Ļoti subjektīvi un pilnīgā bezsakarā ar DG rakstīto.:)

2013-05-21 15:14

fargo: vienīgā mana reala pieredze bija jaunībā braukt uz airopu ar gitaru uz ielām un krogos spēlēt. un man vācieši nepatika. es nesapratu. to, ka mani nostučī, ka es tik to vien izdarīju, ka uznesu vello savā mazaja, mikro istabā, lai kāds nenozog? kāpēc? par ko? es tagad saprotu. vecāks jau un pieļāvīgāks.
kopš tā laika tur nav būts. par britiem dažādi stāsta.
bet darba dēļ ir tie jeķņi. es tev saku - tie ir ok. bet ir jābūt "uz strīpas". viņi sagaida, ka tiks izdarīts un to arī paši dara. un otrais ir tas, ko jau minēju. viens par otru. un tomēr, amerikāņus nīst. ech.

2013-05-21 15:23

ponytail: Ļoti bieži nīst muļķīgu stereotipu dēļ - laikam jau parastākā lieta uz pasaules. Nīst arī tāpēc, ka apskauž un baidās. Un gadās, ka nīst par skaitliski lielas nācijas (un amerikāņi IR nācija) vēlmi būt par pasaules kārtības noteicējiem.
Manu daudzo Amerikas vojāžu laikā bija dažas ļoti labas iespējas tur palikt. Neizmantoju. Kādu - pārprastas mīlestības un uzticības dēļ, kādu - jo bija bailes, ka neiedzīvošos, ka tas ir par tālu no Latvijas, pārāk svešs man. Ka paliek ģimene, draugi, mājas... Nja, tagad nožēloju. Jo Latvijā vienalga nedzīvoju, mīlestība ir izbeigusies, un visa tā, kas man būtu varējis būt tur dzīvojot, man nav. Bet paliek vēl cerība, ka pasaulē viss tomēr notiek uz labu.:)

2013-05-21 15:39

Pārējos 2 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.