Pasaciņa par pazaudēto mieruReiz sensenos laikos, gandrīz tikpat senos kā pagājušā piektdiena, tad, kad vēl bija atvaļinājums, gāju uz jūru - baudīt Mieru. Tas nekas, ka saule kautrīgi slēpās aiz mākoņiem, tas nekas, ka pamalē drūzmējās aizdomas par gaidāmo lietu. Cik tālu vien skatiens spēja redzēt, visā apkārtnē nebija nevienas cilvēciskas būtnes. Jūra bija rāma kā liels dīķis, tik tikko jaušami vilnīši klusi čukstēja Lielās Patiesības. Vējš savas patiesības stāstīja kādam citam - šajā pusē valdīja pilnīgs un absolūts Miers. Atlaidos siltajās smiltiņās un debesjums virs galvas rādīja mākoņu teātri. Uz laiku aizmirsās visa pārējā pasaule - varēju saplūst ar jūrmalas smilgām, varēju palidot uz balto gubu mākoņu maliņas, varēju elpot tikpat mierīgi, dziļi un rāmi kā jūra. Uz šāda mierīga fona īpaši šķita arī līdz paņemtajā grāmatiņā atrastie vārdi. Tik dziļi, tik precīzi, tik personiski. Šķita, ka šis Miers ir pārņēmis ne tikai mani, bet arī visu telpu, cik tālu vien skatiens spēj aizsniegt. Vēlreiz paskatījos - tiešām, neviena. Tas viss ir vienīgi mans. Mans Miers. Mans klusums. Mana bauda. Uz mirkli pievēru acis, un, kad tās atvēru, man blakus stāvēja Viņš. Laikam no kāda mākoņa nokritis, jo es taču tikko pārliecinājos, ka esmu te viena! Bet Viņš vienkārši novilka drēbes, nolika tās kārtīgā kaudzītē man blakus un teica: "Pieskati, lūdzu, kamēr peldos." Mani argumenti, ka te taču neviena nav, vismaz 5 km rādiusā, kas varētu iekārot šīs mantas, tā arī palika neizteikti. Nodomāju, ka tādi nebūtiski sīkumi nespēj traucēt manu Lielo Mieru, un turpināju lasīt grāmatu. Kad pieķēru pati sevi trešo reizi lasot vienu un to pašu teikumu, sapratu - ka tomēr ietekmē gan. Starp lasāmajiem vārdiem ik pa brīdim iespraucās kāda doma: "Nez, cik tālu viņš ir aizpeldējis?" vai arī "un ilgi viņš domā plunčāties?", un vēl "kad viņš iznāks, kas būs pēc tam?". Lai kā mēģināju atgūt iepriekšējo Mieru, tas izdevās vienīgi ārēji. Tā vien šķita, ka rāmajā dīķī iekritusi kāda kaijas spalva - un pa ūdens virsu pārskrēja tāda kā sīka ņirboņa. Joprojām gulēju turpat, smiltiņās, zem mākoņainajām debesīm, joprojām jūra klusi elpoja, un joprojām visā apkārtnē nebija nevienas cilvēciskas būtnes - tikai es un Viņš. Iespējams, ar to pietiek, lai sabojātu Mieru. |
