no iedomām uz lūgšanu

(From Illusion to Prayer)

Lai arī vienatne un viesmīlība ir vissaprotamākās mūsu dzīves kustības, tās ir tikai rezultāts un izpausme daudz plašākai, dziļākai un augstākai realitātei, no kuras mēs saņemam savu esību. Tās tikai tad kaut ko nozīmē un mums dod, ja tās rotē ap to kustību, kuru var izteikt kā ceļu no iedomas uz lūgšanu. Jo tikai šajā kustībā mēs izlaužamies pie mūžīgi reālā Dieva. Tikai šī kustība dara iespējamas abas iepriekšējās, jo tā ir visas garīgās dzīves pats centrs. Veids, kā Nouvens aicina domāt un runāt par lūgšanu ir tā, kā mēs runājam par kaut ko ļoti pašsaprotamu, kas neprasa nekādus paskaidrojumus. Tas ir tāpat kā jautāt bērnam, kāpēc viņš spēlē bumbu. Viņš ierauga bumbu un spēlē. Tik pašsaprotama arī ir atbilde uz to, kam un kāpēc ir vajadzīga lūgšana. Tu iedomājies par Dievu un Viņu lūdz, daudz nedomājot, nespriežot. Tu ieraugi savu draugu un ej viņu satikt. Tu pacel telefonu un sāc runāt. Garīgā dzīve bez lūgšanas ir kā evaņģēlijs bez Kristus...Lūgšana ir Svētā Gara dāvana, jo neviens nevar sacīt Jēzus ir Kungs kā vien Svētā Garā. Mēs nevaram piespiest Dievu būt attiecībās ar mums. Tā ir Viņa iniciatīva un nekāda tehnika, disciplīna, pūles vai prakse nevar piespiest Viņu nākt pie mums. Daudzi svētie un mistiķi nebeidz apgalvot, ka lūgšana ir žēlastība, brīva Dieva dāvana, uz kuru mēs varam atsaukties ar pateicību. Tā ir Svētā Gara vadība, kas mūs ved šajās visciešākajās attiecībās ar Tēvu. Dievs dod mums savu Garu un šajā Garā mēs Viņu ieraugām kā Tēvu, Abbu un kļūstam par daļu no tām attiecībām, kas saista kopā Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Lūgt Jēzus Kristus Garā nozīmē piedalīties paša Dieva dzīvē. Bet lūgšanas paradokss ir, ka tā, lai arī ir dāvana, tā no mums prasa lielas pūles. Dievs dveš mūsos lūgšanu, bet mums ir jālūdz un tas nav viegli. Mēs lūdzam savā tēlā un līdzībā, bet Dievs iedveš mūsos citu lūgšanu, lūgšanu Jēzus Garā. Atšķirība ir tik liela kā iedomām un patiesībai.

Dievs un mēs esam ļoti atšķirīgi, un šo atšķirību ignorējot, mēs nonākam lielās ilūzijās un iedomās. Dievs ir aiz (beyond) – aiz mūsu prāta un sirds, aiz mūsu domām un jūtām, aiz mūsu ilgām un vēlmēm. Tāpēc viens no jautājumiem lūgšanā ir par Dieva atbildi. Tajā pat laikā Viņš ir visa tā centrs. Dieva klātbūtne ir tik ļoti aiz visas cilvēciskās pieredzes, ka mēs to viegli uztveram kā Dieva prombūtni. Smagi pārdzīvojot Viņa prombūtni, mēs nonākam jaunā Viņa klātbūtnes pieredzē. Tas notiek pie krusta, Jēzum lūdzot 22.psalma vārdiem – mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis. Pašā sāpīgākajā atstātības pieredzē dzimst pilnīgi jauna klātbūtnes pieredze. Kā raksta franču autore Simona Veila: Garīgā dzīve ir pacietīga gaidīšana. Dieva prombūtne un klātbūtne nekad nav šķiramas, ja izlaužamies pie Dieva lūgšanā. Tā ir sāpīga gaidīšana, ejot cauri daudzām nepiepildītu lūgšanu pieredzēm, kas mums atgādina, cik ļoti Dievs ir aiz, cik ļoti Viņš ir prom. Tā ir gaidīšana uz zīmēm, kas mūs pārliecina, cik ļoti tuvu Dievs ir ienācis un paliek mūsu dzīves centrā. Garīgā dzīve nav Dieva atrašana, bet meklēšana, tas ir ceļš, kura laikā mēs piedzīvojam lielas dvēseles slāpes. Tā ir dzīve, rēķinoties ne tikai ar Dieva prombūtni, bet arī ar Viņa klātbūtni.

Nouvens raksta par protesta pārvēršanu lūgšanā. Tie ir brīži, kad dzīves notikumi mūsos izraisa sacelšanos un protestu. Taču mūsu ilūzijas par sevi un dzīvi iespējams gaisināt, ja šos protestus pārvēršam lūgšanā. Jo protests nozīmē, ka mēs visu zinām labāk, bet citi nē. Mēs zinām, kā ir jābūt un tāpēc mēs cīnīsimies par to. Protests mūs iegrūž dziļāk cilvēciskās eksistences absurdā, lūgšana ir tā, kas mūs ved aiz tā, saistot mūs ar Dieva žēlastību un mīlestību.

Tas, ar ko vēlos šo pārskatu un pārdomas noslēgt, ir ieskats tēma – draudze un lūgšana.Kustība no iedomām uz lūgšanu ir kustība no ilūzijas, ka mēs paši visu kontrolējam, uz uzticēšanos, ka atrodamies Dieva rokās. Evaņģēlijos divās vietās Jēzus aicina savus tuvākos draugus, mācekļus – Pēteri, Jāni un Jēkabu, lūgt kopā ar Viņu. Pirmo reizi tas notiek Tabora kalnā, kuru notiek Kristus apskaidrošanas notikums, bet otro reizi Ģetzemanes dārzā. Tabora kalnā mēs redzam Jēzu godībā, Ģetzemanes dārzā ciešanās. Tie ir arī divi lūgšanu poli. Garīgā dzīve ir vieta abām pieredzēm, jo, ja lūgšana ir ieiešana Dieva dzīvē, tad mūs tur sagaida viss, ko piedzīvoja Jēzus. Lūgšana ir pacietīga un cerību un prieka pilna gaidīšana uz Dievu. Un gaidīt kopā arvien ir vieglāk. Tāpēc lūgšana nevar palikt tikai cilvēka privātajā dzīvē. Draudzes kopība ir tā, kurā Dieva meklētājs, reizē cerību pilnais un arī cietējs tiek īpaši atbalstīts un vadīts. Draudze ir gaisotne un avots garīgai dzīvei. Draudze bieži tiek saprasta kā kopība, kurai cilvēki pieder. Ja mēs neatrodam sev atbilstošu kopību ar cilvēkiem darbā vai skolā, vai ģimenē, varbūt šo kopību mums iedos draudze. Lai arī tas kaut kādā ziņā tā arī ir, nedrīkst aizmirst, ka draudze ir Dievu gaidoša un meklējoša kopība. Tā nepastāv tikai pašās kopā būšanas dēļ. Arī šī nometne ir ne tikai kopā būšana, bet kopā meklēšana un kopā gaidīšana. Ja mums nebūtu ko meklēt un gaidīt, tad šis būtu zemē nomests laiks. Mēs esam kopā nevis, lai viens otru piepildītu, jo mēs tiecamies uz kaut ko, kas atrodas aiz mūsu kopības. Mēs esam kopā priekš kaut kā. Tāpēc šī kopība nav noslēgta un vientuļa, bet gan viesmīlīga un atvērta, un tā rotē ap Dieva dzīvi, ko sasniedz Vārdā, sakramentā un lūgšanā. Draudzes iemesls nav ģimeniskas saites, sociālais stāvoklis, tā nav līdzīgi domājošo grupa un nav līdzīgi cietušo atbalsta grupa. Tā ir izveidojusies un joprojām veidojas dievišķā aicinājuma dēļ. Tā nav tapusi cilvēcisku pūļu rezultātā, tāpēc nekādas cilvēku pūles nespēs to sagraut un arī neko tajā mainīt un ienest, ja tam līdzi neies dievišķs aicinājums. Draudze ir dinamiska, uz priekšu ejoša cilvēku grupa, tā ir svētceļnieku, ceļotāju grupa, kas arvien cīnās ar kārdinājumu apstāties un iekārtoties kādā ērtā oāzē, bet, lai neaizmirstu dievišķo aicinājumu iet tālāk un nepazaudēt vienotību ar savu aicinātāju, tā arvien saņem spēkus celties un iziet laukā. Šīs grupas valoda arī ir lūgšana. Tā nelūdz sev vai citiem, bet lūdz kopā ar Dievu. Tāpēc tā nedrīkst būt pārāk aizņemta ar saviem plāniem un projektiem, ka vairs neatliek laika lūgšanai. Jo vārds, lūgšana un sakramenti ir Dieva klātbūtnes zīmes šajā kopībā, tie ir apliecinājumi par mūsu pastāvēšanas jēgu un mērķi. Lūgšana ir ne tikai draudzes izpausme, bet caur to arī draudze veidojas, jo lūgšana realizē Dieva klātbūtni šajā kopībā, savas tautas vidū. Tā ir kā draudzes dzimtā valoda, ko tā mācās no sava Radītāja un caur ko tā veidojas un attīstās, Svētā Gara valoda, ar kuru Viņš pats mūsos runā.

Tā ir kustība no tā, ko runājam mēs un par ko runājam mēs, uz to, ko Svētais Gars runā mūsos, tas ir ceļš, pa kuru ejot, mēs atklājam Dieva klātbūtni Viņa apslēptībā.

Tik daudz par šīm trim Svētā Gara kustībām, kas laužas pie mums. No vientulības uz vienatni, no naidīguma uz viesmīlību, no iedomas uz lūgšanu.