no naidīguma uz viesmīlību

No naidīguma uz viesmīlību

(From Hostility to Hospitality)

Pirmā garīgās dzīves pazīme bija nepārtrauktā virzība no vientulības uz vienatni. Otra, tikpat svarīga, pazīme ir process, kurā mūsu dabiskais naidīgums tiek konvertēts viesmīlībā. Jo tieši šīs process ir tas, kurā mūsos notikušās iekšējās dzīves izmaiņas sāk nest augļus un izmainīt mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Ceļš, kurā mēs esam izlauzušies pie mūsu iekšējās būtības, ved mūs tālāk pie daudzajiem svešiniekiem, kurus mēs satiekam savā dzīves ceļā. Jo mūsu pasaule ir pilna ar svešiniekiem, kuri ir kļuvuši sveši savai pagātnei, kultūrai, zemei un kaimiņiem, draugiem un ģimenei, kuri ir kļuvuši sveši paši sev un jūtas kā svešinieki Dieva priekšā. Mēs esam liecinieki viņu sāpēm, kad viņi meklē vietu vai cilvēkus, kas tos uzņemtu, kur dzīvi varētu dzīvot bez bailēm kopībā ar citiem. Ne velti viens no Jaunās Derības aicinājumiem ir – Esiet viesmīlīgi, jo tā jūs paši to nezinot, savās mājās uzņemsiet eņģeļus. Taču virzība no naidīguma un viesmīlību ir ļoti grūta. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā uz katru svešinieku skatās ar lielām aizdomām, kura nostiprina savus īpašumus un drošību, jo katrā svešiniekā mēs saredzam potenciālu ienaidnieku un uzbrucēju. Tomēr – būt viesmīlīgiem ir mūsu aicinājums: pārvērst ienaidnieku draugā un radīt brīvu un no savstarpējām bailēm un aizdomām brīvu telpu, kur var veidoties brālīgas attiecības mūsu starpā. Un tas, ka šis aicinājums ir atstāts novārtā baznīcā, draudzē un ģimenē, iespējams, ir viena no galvenajām saknēm daudzām neatrisināmām problēmām un samilzušām krīzēm mūsu vidū.

Viesmīlība arī ir viens no tiem jēdzieniem, kuras pa virsu uzklāta salda sīrupa kārta un ar to saistās daudzi nepareizi priekšstati, kas traucē ieraudzīt, ko šis bibliskais jēdziens nozīmē pa īstam. Katrā ziņā te neiet runa par saldu laipnību un kafijas galdiņu, tukšām, virspusējām sarunām. Šo priekšstatu dēļ viesmīlība ir zaudējusi daudz no tā spēka, kas tai ir Svētā Gara dots. Tāpat kā jēdziens „sadraudzība”, arī „viesmīlība” ir kļuvis par kaut ko, kas daudziem uzdzen nelielus šermuļus. Tomēr tam tā nevajadzētu būt.

Mēģināsim tikt pie šī jēdziena būtības. Vecā un Jaunā Derība ne tikai uzsver un piekodina uzņemt svešiniekus savās mājās, bet aicina pieņemt viņus kā īpaši godājamus viesus. Abrahāma sastapšanās ar trim svešiniekiem pie Mamres ozoliem, Elija un Sareptas atraitne, Emavas mācekļu viesmīlība, aicinot uz ceļa sastapto svešinieku palikt uz vakariņām. Bībeles vēsts uzsver ne tikai to, ka viesmīlība ir svarīga lieta, bet arī to, ka attiecību veidošanās starp namatēvu un viesi ir telpa jaunas dzīves sākumam katrā no abiem. Viesmīlīgas attiecības, viesmīlīga dzīve, tāda dzīve, kurā tiek veidota telpa otra cilvēka brīvai ienākšanai, kur otrs var justies pie tevis kā mājās – vai te neslēpjas kāds resurss dziedinošām pārmaiņām mūsu savstarpējās attiecībās, draudzes, baznīcas kopības atdzimšanai, atjaunošanai, tapšanai patiešām par vietu, kur sapulcējas nevis viens otru aizdomās turoši, viens otru par ienaidniekiem vai pretiniekiem redzoši, bet gan viens otru pieņemoši un viens otru respektējoši cilvēki, kuri katrs ir gatavi savā dzīvē, savā domāšanā, savā pārliecībā un ticībā atvēlēt brīvu telpu otram, lai otrs varētu ienākt nevis tikt izspiests laukā, kur svešinieks var kļūt tev saprotams un pazīstams? Tas ir tik bezgalīgi nepieciešams šajā pasaulē – sabiedrībā, reliģijās, baznīcā, kur mēs viens otru uztveram kā citplanētiešus, kur mēs katrs esam ne tikai salas jūrā, kurai katrs no mums ir devis savu vārdu, bet gan apbruņoti cietokšņi un forti, kas nelaiž tuvumā nevienu, kas gribētu piepeldēt klāt. Tāpēc viesmīlību nedrīkst redzēt tikai šauri – kā aicinājumu uzņemt mājās viesus, bet kā fundamentālu attieksmi pret cilvēkiem, kas paver neiedomājami plašu attiecību diapazonu.

Tomēr attieksme pret svešiniekiem, mūsu domāšanas, ticības, kultūras svešniekiem nav tik viennozīmīga. To, cik svarīga ir citu viesmīlīga attieksme pret tevi, tu spēj saprast, visticamākais, tikai tad, kad pats nokļūsti svešinieka lomā. Taču šī loma nav patīkama, un cilvēki parasti no tās izvairās un bēg. Iespējams arī tāpēc attieksmi pret svešiniekiem mūsu laikmetā raksturo nevis viesmīlība, bet drīzāk naidīgums. Lai arī vārdos mēs esam ar nabagiem un grūtsirdīgajiem, apspiestajiem un vajātajiem, brīdī, kad kāds no viņiem pieklauvē pie mūsu durvīm, mūsu attieksme nav viennozīmīga. Jo mēs neko labu no svešinieka negaidām. Cilvēki, kuri izskatās citādi, domā citādi, ģērbjas citādi, runā citādi un dzīvo citādāku dzīvi, drīzāk izraisa nepatiku un piesardzību nekā viesmīlību. Mūsu pamatizjūta ir, ka no svešiniekiem jābaidās. Mēs varbūt esam gatavi kādreiz aiziet kalpot uz pansionātu vai kādu apmeklēt slimnīcā, kādu pabarot, taču mēs esam sevi nocietinājuši ar baiļu un piesardzības pilnu mūri, atstādami tajā tikai durvis tiem, ar kuriem jūtamies droši.

Realitāte varbūt izskatās labāka, galu galā – ir tik daudz vietu, kur cilvēki var piedzīvot uzticēšanos, drošību, savstarpēju cieņu, tomēr nevar aizmirst to naidīgumu un piesardzību, ko mēs, laipni smaidot, turam sev aiz muguras kā aktieri, kas uz skatuves viens otru mīl, bet aizkulisēs nāvīgi ienīst. Un, varbūt tieši tad, kad mēs neaizplīvuroti un skaidri ieraugam mūsos mītošo naidīgumu pret svešo, tas var būt pirmais solis ceļā prom no naida, kura nepievilcīgumu var ieraudzīt tikai tad, kad to pieliekam tuvu pie acīm un sirds. Tad, kad mēs apjaušam sava naidīguma nepievilcību un sāpes, kuras caur to izraisām citiem, ir iespējams sākt savā dzīvē ievilkt citas līnijas – tās, kas ved uz viesmīlību. Vāciski viesmīlība nozīmē draudzība pret viesi. Holandiešu valodā tā nozīmē dot viesim brīvību. Tā ir draudzība, kas viesi nenospiež, un brīvība, kas ļauj viņam palikt vienam. Jo viesmīlība, galvenokārt, ir radīt brīvu telpu, kurā svešinieks var ienākt un kļūt tev par draugu tā vietā, lai kļūtu par ienaidnieku. Viesmīlība ir nevis cilvēka mainīšana, bet tādas telpas radīšana, kur var notikt pārmaiņas. Tas nenozīmē dabūt cilvēku savā pusē, bet atstāt viņu tur, kur viņš ir, neiedzenot stūrī, no kura ir tikai viena izeja, bet atvērt plašu dažādu ceļu spektru. Tas ir nevis padarīt mūsu Dievu un mūsu ceļu par laimes kritēriju priekš otra, bet atvērt iespēju otram atrast viņa paša Dievu un viņa paša ceļu. Viesmīlības paradokss slēpjas tajā, ka, lai tā pastāvētu, ir jārada tukšums, tomēr ne baiļpilns, bet draudzīgs tukšums, kur svešais var ienākt un būt brīvs dziedāt savu dziesmu, dejot savu deju, brīvs mūs atstāt un sekot vienīgi viņa paša aicinājumam. Viesmīlība nav mēģinājums uzstiept viesim savu dzīves stilu, bet dāvāt iespēju viesim atrast pašam savējo.

Tas nepavisam nav viegli. Tas prasa koncentrētu un sistemātisku darbu. Radīt brīvu telpu nozīmē radīt kaut ko, kur nekas nenotiek. Un no tā mums ir bailes. Jo tad, kad mūsos ir telpa, kurā nekas nenotiek, no dzīlēm uznirst visādas domas, bailes un jautājumi. Tāpēc būt aizņemtam ir labākais, kas var ar mūsdienu cilvēku būt. Būt aizņemtam ir būt svarīgam, nozīmīgam, veiksminiekam, tādam, kurš nekad neapstājas, neapklust, bet vienmēr ir kustībā un ceļā, tātad dzīvo. Ja tu neesi aizņemts, tu neesi vispār, tev ir jātaisnojas un jāatvainojas, ka šobrīd neko nedari. Tas ir liels šī laika lāsts – ka tev nav ko darīt. Taču, ja vēlies sekot viesmīlības aicinājumam – tev tāds laiks būs jāatrod.Un, ja tu esi tāds namatēvs, kas visu laiku bez apstājas runā un savus viesus izklaidē un nedod miera, tad drīz vien tava māja paliks tukša. Jo pilna tā var būt tikai tad, kad tajā ir daudz tukšu vietu citiem, kur tie var ienākt kā citi un palikt kā citi. Tāpēc viens viesmīlības aicinājums ir radīt savā dzīvē telpu, kurā tu neesi aizņemts. Cik izbrīnīti būtu cilvēki un kā mēs pazaudētu savu reputāciju viņu acīs, ja uz viņu telefona zvanu un sacīto: es zinu, ka esi aizņemts, bet lūdzu pasaki to vai citu, mēs atbildētu: nē, nē es nemaz neesmu aizņemts, esmu šodien pilnīgi brīvs, arī rīt un visu šo nedēļu un ko es darīšu tālāk, nemaz nezinu. Nu, tādam, kas tā saka jau neko nevar pajautāt, tāds jau neko nezina, tāds ir ļoti aizdomīgs un izklausās pēc tā, ka viņš gatavotos kādam vēl lielākam noziegumam kā nebūt aizņemtam. Par tiem, kas nav aizņemti, cilvēki ātri vien zaudē interesi. Nekā nedarīšana prasa neiedomājamu piepūli, manā bērnībā sacīja kāds dzejnieks, kurš dzīvoja manā mājā pāris stāvu augšā. Un tikai tagad sāku saprast, ko tas nozīmēja. Ir grūti dzīvot dzīvi, kurā tu esi pārlieku aizņemts. Bet vēl grūtāk ir dzīvot dzīvi, kurā tu neesi aizņemts. Mēs tik ļoti baidāmies no tukšas telpas un atvērtas vietas, ka esam jau pārpilni un pārgatavojušies, iekams vēl tajās nokļūstam. Mēs esam gatavi katram jautājumam. Mēs esam noraizējušies par visu un visu ko. Vai ne uz kaut ko pretēju mūs aicināja Jēzus, kad Viņš teica – nezūdieties. Paskatieties uz lilijām. Viņš runāja par telpu, kurā nekas nenotiek, kas ir brīva no darbošanās un brīva no raizēm. Tā ir tāda kā sabata telpa mūsos, bet varbūt sabata elpa, bez kuras mūsu dzīve vienkārši smok nost... Mūsu raižpilnā darbošanās ir mēģinājums sevi pasargāt no tām pārmaiņām, kuras mūsu dzīvē var ienest kāds no malas. Mēs piepildām savu galvu un sirdis ar idejām, viedokļiem, vērtējumiem un domājam, kas tas viss esam mēs paši. Tā vietā, lai mēs atvērtu savu dzīvi kaut kam jaunam, kas var ienākt tikai tad, kad izbrīvējam tam brīvu vietu, mēs aizdrīvējam visas spraudziņas, lai tikai nekas nemainītos, lai mēs varētu būt tikpat aizņemti ar savu darbošanos un raizēm kā līdz šim.

Tagad mēs pievērsīsimies dažām viesmīlības formām, jo viesmīlības princips savstarpējās attiecībās nozīmē praktiskas izmaiņas tajā, kā mēs šīs attiecības veidojam un uzturam. Mēs nekad nebūsim pilnīgi brīvi no naidīguma, bet, jo vairāk mēs ļausim Svētā Gara spēkam piestrādāt pie tā, lai viesmīlības princips iedzīvotos kā svarīga mūsu attiecību daļa, jo vairāk mēs nesīsim Gara augli. Mēs jau piedzīvojam, ka viesmīlības princips ir kas vairāk nekā paradums uzņemt mājās viesus. Tāpat arī svešinieka jēdziens ietver sevī daudz vairāk nekā tikai cilvēkus no citām zemēm un kultūrām. Viesmīlības izaicinājums ir atpazīt svešiniekus pašiem savā apkārtnē un vispirms savā ģimenē. Ja mēs topam viesmīlīgi cilvēki savu tuvāko dzīvēm, tad tādi varam mēģināt kļūt arī plašākā apvārsnī. Tāpēc mēs tuvāk pievērsīsimies trim attiecību modeļiem, kuros ir svarīgi praktizēt viesmīlību vispirms – vecāku attiecībās ar bērniem, skolotāju attiecībās ar studentiem un profesionāļu – ārstu, psihologu, mācītāju attiecībās ar saviem pacientiem, klientiem, draudzes locekļiem. Katrs no šiem modeļiem ir atrodams mūsu dzīvēs, un katrs mēs atrodamies šo attiecību abās pusēs – gan kā bērni saviem vecākiem, gan studenti saviem skolotājiem un padomus prasošie saviem padomdevējiem. Mēs esam dziedināmie un dziedinātāji reizē.

Viena svarīga kristīga vēsts ir tā, ka bērni nav mūsu īpašums, pār kuru mēs pēc savas patikas valdām, bet Dieva dāvana, par kuru rūpēties un kuru kopt. Mūsu bērni ir mūsu visīpašākie viesi, kuri ir ieradušies mūsu mājās, vēloties saņemt mūsu uzmanību, kuri paliek mūsu mājās kādu laiku, lai kādā brīdī sāktu iet paši savus ceļus. Un tāpēc viņi ir mums svešinieki. Viņi neesam mēs. Katram bērnam ir sava dzīve, savi talanti un iespējas, savs raksturs un sava nosliece uz labo un ļauno, katram atšķirīgi un atšķirīgi no mums. Bērni ir paši par sevi. Viņus nevar saprast, lūkojoties uz vecākiem. Bet viņus var sākt saprast, ja ļaujam viņiem veidot savas mājas mūsu mājās. Jo viņi mūsu mājās grib justies kā gaidīti, labi uzņemti, mīlēti viesi, kuriem ļauj būt viņiem pašiem – justies vērtīgiem un vajadzīgiem, novērtētiem un līdzvērtīgiem. Un visa audzināšana un mācīšana ir tikai tāpēc, lai iemācītu viņiem kādā brīdī doties tālāk – savā dzīvē, to veidot par tādu pašu viesmīlīgu vietu, kādu viņi piedzīvojuši mājās. Un viesmīlīgas mājas ir tādas, kurās vecāki un bērni var cits citam atklāt savus talantus, atklāties viens otram, piedzīvot viens otru kā cilvēkus, kuriem var uzticēties, kuri viens otru atbalsta un palīdz dzīvot. Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, var palīdzēt mums atbrīvoties no iedomas, ka mums ir jābūt atbildīgiem par to, par ko viņi izaugs un kas viņi dzīvē būs. Jo tad, kad mēs redzam, ka mūsu bērni iet ceļos, kuros mēs negribam, lai viņi ietu, mēs parasti sev pārmetam par to, ka esam kaut ko darījuši nepareizu. Taču bērni nav mūsu īpašums, kurus mēs varam kontrolēt. Viņi ir viesi, kuru priekšā mēs esam atbildīgi būt atvērti un atsaucīgi, bet ne atbildīgi viņus valdīt, savaldīt un pārvaldīt.

Jo īpaši šī tēma kļūst aktuāla kristībās. Atnest savu bērnu uz baznīcu ir zīme, ka šis bērns nepieder tev, bet kaut kam, kas ir augstāks par tevi. Dieva dāvana, kura tiek dāvāta draudzes kopībai, kas ir daudz lielāka nekā katra atsevišķā ģimene. Ģimenē dažkārt mums gribās, lai visi būtu iekšēji tikpat līdzīgi, cik līdzīgi nereti esam ārēji. Taču draudze mums atklāj, ka tieši dažādībā slēpjas ģimenes spēks. Te mēs esam tik dažādi, viens otru nepazīstam, un tomēr piederam pie šīs lielās draudzes ģimenes, kurā mums jāmācās viens otru kā svešinieku uzņemt par viesi. Un, kad bērns ir izaudzis, tad nevis ar pārmetumiem un noteikumiem, bet ar mieru un savu svētību ļaut viņam iet – mūsu godātajam, svarīgajam viesim. Jo būt labiem vecākiem nozīmē ne tikai ar prieku un cieņu sagaidīt un ar pacietību un mīlestību rūpēties par savu viesi, bet arī ļaut viņam iet, kad viņa laiks ir pienācis.

Arī attiecībās skolotājiem ar saviem skolniekiem vai studentiem viesmīlība var kļūt par radošas apmaiņas avotu, it īpaši mūsu dienās, kad cilvēki arvien vairāk laika un spēka iegulda dažādās mācībās. Mūsdienu mācību galvenā problēma ir tā, ka cilvēki, kuri tajās iegulda milzīgi daudz laika un līdzekļu, šķērsodami vienu līmeni pēc otra un iegūdami vienu grādu pēc otra, izjūt šo procesu obligātu pienākumu, kuru nereti veic bez iekšējas motivācijas un prieka, pelnīdami kredītus un glorificējot sasniegto. Mācību klimats ir sāncensības pilns un nevairo atklātību, autentiskumu, īstu mācīšanos, kas var notikt tikai tad, kad mēs nojaucam mūrus, kuri traucē mūsos ienākt patiesi vērtīgām pieredzēm. Bet mācīt kādu nozīmē vispirms radīt telpu, kurā skolotājs un students un studenti savā starpā var satikties ne kā pretinieki vai oponenti, bet kopīgi draugi, kuri uzdrošinās līdzdalīt viens otram savas pieredzes. Tikai tad, kad skolotājs viesmīlīgi ielūdz skolnieku savā dzīvē, zināšanās, pieredzē, dodams telpu, kur satikties, mācīšanās var īstenoties pavisam citādi. Skolnieki nav ubagi pie zināšanu bankas, bet gan viesi, kuri tiek cienīgi uzņemti un nekad neatlaisti tukšā.

Līdzīgā veidā Nouvens aicina veidot arī attiecības starp profesionāļiem un viņu pacientiem. Vispirms atceroties, ka neviens no tiem, kas nāk pēc dažāda veida palīdzības, nav palīdzības sniedzēju īpašums. Ārsti, psihiatri, psihologi, mācītāji, sociālie darbinieki nereti no palīdzību sagaidošo cilvēku puses tiek saskatīti kā tādi, kuriem piemīt kāds noslēpumains spēks. Viņi dara lietas, ko parastie mirstīgie nesaprot, kuras neapstrīd un kas bieži ļoti ietekmē parasto cilvēku dzīves. Arī baznīca daudzu cilvēku acīs ir šāda vieta, kur notiek kaut kas noslēpumains, neapstrīdams un manu dzīvi ļoti ietekmējošs. Taču daudz labāk būtu, ja baznīca tā vietā, lai tikai izplatītu šo noslēpumainu spēku, kļūtu arī par viesmīlīgu vietu. Profesionāļi vienmēr būs vajadzīgi, diagnozi noteikt bieži mēs paši nespējam, tomēr no kristīgā redzes viedokļa ir svarīgi nepiemirst to, ka mēs katra esam aicināti dziedināt un palīdzēt. Un arī jebkurš profesionālis tikai tad pa īstam var palīdzēt, ja viņš savā darbā ieliek ne tikai zināšanas un pieredzi, bet visu savu cilvēcību un savā klientā, pacientā vai draudzes loceklī redz vispirms cilvēku. Jo tikai tas var noteikt īstu diagnozi, kas ienāk otra cilvēka dzīvē – viņa priekos un bēdās, sāpēs un cerībās. Tāpēc dziedināšana, ārstēšana vispirms nozīmē tukšas, bet draudzīgas telpas radīšanu, kurā cietējs var droši un netraucēti stāstīt savu stāstu kādam, kurš to ar vislielāko uzmanību ir gatavs klausīties. Viesmīlība ir tādas telpas radīšana, kurā otrs cilvēks var runāt par savu dzīvi, pats ieklausīdamies tajā, ko stāsta, runāt bez bailēm tikt vērtēts, izsmiets, tiesāts, atraidīts. Ja tādas iespējas nepastāv, mēs kļūstam par svešiniekiem paši sev, jo pamazām aizmirstam, kas mēs esam un no kurienes nākam. Dziedināšana sākas ar to, ka svešiniekam tiek ļauts sadzirdēt un ieklausīties savā dzīvē. Un tāpat kā skolotājs pats labāk iemācās, mācot citus, arī cilvēks, kurš stāsta savu dzīvi, to sāk saprast vienīgi jau tāpēc vien, ka ir kāds, kurš klausās. Pacienti ir viesi, kuri atkal par jaunu sevi atklāj, stāstot savu dzīvi kādam, kurš viņiem to ļauj darīt. Tā rezultātā svešinieks kļūst draugs ne tikai savam klausītājam, bet arī savai paša pagātnei.

Šie trīs pieminētie attiecību modeļi rāda, ka esam aicināti nevis viens otram piederēt vai otru uzlūkot kā savu īpašumu, bet gan izmantot attiecību veidošanā šo viesmīlības principu, kas ir patiesa kalpošana viens otram.

Viesmīlības princips runā par otra cilvēka uzņemšanu un pieņemšanu. Patiesa viesmīlība ir ielūgt svešinieku jūsu dzīvē ar viņa pasaules terminiem. Ja viesis ir viesis tikai tad, ja viņš tic tam, kam jūs ticat, un domā tā, kā jūs domājat, tad tā ir nosacījumu un noteikumu pilna mīlestība. Tad tā nav viesmīlība, bet bizness. Ar to nodarbojas daudzas institūcijas, ideoloģijas un reliģijas. Taču Kristus mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Tomēr nedrīkst arī aizmirst, ka svešinieka pieņemšana un uzņemšana ir tikai viena no viesmīlības pusēm. Otra puse ir konfrontācija. Namatēvs nav kaut kas neitrāls. Viesmīlīga māja nekad nav no visa tukša māja. Taisni otrādi, tad tā būs ļoti neviesmīlīga un auksta. Tā būs rēgu māja. Tukšā un draudzīga telpa svešiniekam ir telpa ar robežām, kas definē mūsu pašu pozīcijas. Robežas ir elastīgas, taču tās ir. Ja mēs vēlamies īstenot viesmīlības principu līdz galam, mums ir jābūt par cilvēkiem, kuri ne tikai pieņem un uzņem svešiniekus, bet arī viennozīmīgi konfrontē viņus ar to, kas ir mūsu dzīve, ticība, domāšana, neslēpjoties un nepiemērojoties. Svešinieks ir kaut kas un arī namatēvam ir jābūt kaut kam. Jo patiesa saruna var izveidoties tikai starp diviem, kas ir kaut kas, nevis starp to, kas ir kaut kas un to, kas nav nekas. Šī konfrontācija nedrīkst būs agresīva un uzspiedoša. Ir pazīstami daudzi agresīvi, manipulatīvi un kristīgo vēsti degradējoši evaņģēlizācijas veidi, kas rada mūsos lielu nedrošību iepretī tam, ar ko mēs caur to tiekam konfrontēti. Pieņemšana un konfrontācija ir kristīgās liecības divi neatdalāmi lielumi, kuru starpā jāvalda līdzsvaram. Bez konfrontācijas kristietība kļūst par neitralitāti. Bez pieņemšanas par agresivitāti.

Tagad nedaudz par to, kā darīt savu dzīvi par viesmīlīgu vietu citiem. Lai tas notiktu, vispirms cilvēkam ir jāiet ceļš no vientulības uz vienatni, jo vientuļš cilvēks nekad nespēs būt viesmīlīgs. Vientuļā cilvēka vajadzības un raizes būs tik lielas, ka radīt savā dzīvē brīvu telpu otram viņš vienkārši nespēs. Tikai pats sevi apzinājies, autentisks un autonoms,no citiem neatkarīgs cilvēks var veidot šādu telpu, veidot viesmīlīgas attiecības ar otru. Mēs paši labi zinām, ka labākās viesu mājas ir tās, kurās mums ļauj nākt un iet, kad mēs to vēlamies, bet briesmīgi ir tad, kad namatēvi un namamātes sāk mūs iesaistīt savu pašu neatrisināto jautājumu risināšanā, cenšoties mūs dabūt vienā vai otrā pusē. Tāpēc mums katram savās mājās un savā dzīvē ir jājūtas kā mājās, jo tikai no šīs izjūtas var dzimt viesmīlīga dzīve. Taču tikai tas var justies sa