|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| zanis1, 05-08-2010 15:15 |
|
9 132 |
MAN TIE EZĪŠI PATĪKPa taku ezis lēni čāpo.
Tam pretī tārps ar lāpstu rāpo.
Nu iepleš ezis brīnā acis:
``Ko tu tārps ar lāpstu racis?``
Tam atkliedz tārps ar balsi skaļu:
``Kas adataini tev par daļu?
Ja savai mutei ļausi vaļu,
Tad pārtapsi tu drīz par gaļu!
Ej ātri tālāk- tipu,tapu!
Ja negribi lai rok tev kapu!``
Vairs ezītim nav prātā joki,
Viņš skrien,-gar sāniem sitas koki.
``Tas tārps nudien ir jucis prātā,
Vēl iesitīs ar lāpstu kātā.``
Tad pretīm tārpam lido dzilna,
Tai siekalām ir mute pilna
Un kārē acis spoži spīd,
Knābis pats pie tārpa slīd.
Bet tārps pret dzilnu paceļ lāpstu:
``Tūdaļ pat aizver savu vārstu,
Ja ne, tad kraušu tev pa pieri,
Ka acīs ņirbēs zvaigznes, sieri.
Cilā spārnus aši projām,
Kāmēr rumpis vēl pie kājām!``
Dzirdot tādas tārpa runas,
Dzilna mūk, ka paput sūnas.
Vicinoties lāpstu kātā,
Iedzīs man vēl knābi prātā.
Bēgot dzilna satiek ezi.
Skatās, zaudējis viņš redzi,
Rokām kā pa tumsu grābstās
Visu laiku zemēm bārstās.
Prasa līdzjūtīgi dzilna:
``Kāpēc tev ir melna vilna?
Vai cietis tu no tārpa traka,
Ka bez adatām tev fraka?
Vai tārps ir sitis tev kur acis,
Ka tu ej pie zemes placis?``
Bet atbilde tad atskan dzilnai"
``Liec tu mieru manai vilnai!
Vai acu vietā tev ir durvis,
Ka neredzi, ka esmu kurmis?``
Un vai lai stulbai dzilnai stāstu,
Ka kāds ir nozadzis man lāpstu?
Kāmēr cauri zemei rakos,
Nav vairs manas lāpstas, skatos.
Te atskrien ezīts, pieri raukdams,
Noraudājies, puņķus šņaukdams:
``Vēl esmu jauns, es mīlu dzīvi,
Man patīk smiet un čāpot brīvi,
Bet drūms uz nākotni ir skats,-
Es esmu gļēvs, sev riebjos pats.``
Tad kurmis sāk to mierināt
Un drosmē ezi stiprināt:
``Beidz adataini vienreiz pukstēt,
Kā veca vista skaļi klukstēt.
Sāc dzīvi baudīt, elpot gaisu!
Nu neesi kā sists ar maisu.
Plecs pie pleca kopā iesim,
Tārpu trako kreklā siesim.
Iedzīsim papriekš to stūrī
Un tad metīsim to būrī.
Lai saprot ko ir darījis
Un kādas ziepes vārījis.
Sāks pārdomāt viņš savas gaitas,
Kad smirdēt sāks pēc vecas maitas.``
Tad ezīts iepriecināts saka:
``Tārps pats sev savu kapu raka!
Kā runāts bij, nu ejam darīt,
Lai nesit tārps mūs rīt un parīt.
Lai mežs kā vienmēr ir mums mājas
Un skrienot, neķeras vairs kājas.``
Kā izlemts bij, viss nenotika,
No visiem nabadziņam tika.
Tie domāja par tārpa sodu,
Līdz pazaudēja visu godu.
Vairs nenesās šiem prāts uz jokiem,
Kā viens tie pārvērtās par lopiem.
Kad iedzīts tārps bij pašā stūrī,
Vis nemeta tie viņu būrī,
Bet grāba ciet,- pie koka sēja,
Uz galvas karstu darvu lēja.
Ar kājām spēra, plēsa, rāva,
Līdz tārps kā govs aiz sāpēm māva.
Uz iekšu viņam acis spieda,
Pret grīdu trakās dusmās svieda.
Tad zemē to līdz ausīm dzina,
Vai tārps vēl dzīvs? kas to lai zina...
Nu mežā valda prieks un laime,
Mierā dzīvo zvēru saime.
Tie čāpo, rāpo, lec un lido,
Tik ezīts šad tad vēl klibo...
|
madarinjas: gluži manas domas,ernestīn! :) #2 2010-08-05 15:40
roze66: man apnika lasīt...:( #3 2010-08-05 15:45
TicCerMil: Super:))) Šis pa smuko:DD #4 2010-08-05 16:08
fannija: ai, viņš garā dienA ! :)) #5 2010-08-05 16:09
jojo: bišķin agresīvs :) #6 2010-08-05 17:07
Biezpiens7: Priekšvēlēšanu dzejolis. #7 2010-08-05 17:18
Pārējos 2 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
