Dienasgrāmatas (blogi)

zanis1, 17-01-2010 13:40		3 102
Snieg.... Snieg... Lielām, baltām pūkām krīt sniegs. Un zilais novakars un klusā pārslu deja dara nereālu laiku un telpu. Snieg... Kā ziemeļzemes teika virmo sniegpārslas - dejo,griežas, slīd. Un tas viss tikk klusi, klusi, kā iespējams tikai pasakā. Un tad es ieraugu viņu - pārslu virmā tikko samanāma, viņa stāv tur un gaida. Kāds brīnišķs smaids rotājas viņas lūpās, kāds maigums un gaišums staro acīs! Un šai smaidā - šai acu zaigā ir mātes maigums, līgavas kautrums un mīla, lielākā, pašaizliedzīgākā mīla. Un gribas traukties pie tās, noslīgt ceļos viņas priekšā un čukstēt: ``Piedod! Piedod!`` Solveiga mana, piedod, jo tas esmu es - Pērs Gints. Daudz es maldījos, daudz es klīdu. Bet viss mans noziegums taču ir tikai tas, ka esmu sapņotājs. Solveiga, es redzu, kā sniegs nolaižas tavos matos un paliek tur Bet vai tad tā ir mana vaina? Jo arī tu taču esi no sapņotāju cilts. Solveiga, Solveiga, un tu taču mīli un mīlēt taču nozīmē piedot. Pārslas dejo un krīt tavos matos Un pilienu veidā zalgo tev skropstās. Snieg... (J. Sarkanābols)

Komentāri

bitite27: Liek aizdomāties un tā pamatīgāk!

2010-01-17 15:13

mooda: Agrāk vai vēlāk nāk atskārsme, ka nevērības dēļ esam pazaudējuši ko nozīmīgu, priekš sevis, kas liek ilgoties divtik.

2010-01-17 15:23

Marema: Jauks dzejolis! :))

2010-01-17 19:01

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.

Snieg....