turpinājums

Otrs krūmiņš, kas man ir mīļš no senseniem laikiem, tā ir Zalktene, kuru pirmoreiz ieraudzīju un iepazinu pirms kādiem 45 gadiem, kad ar laivām laidāmies lejā pa Amatu palu laikā. Bijām izpeldējušies ledusaukstajā ūdenī un no sniega attīrītajā pleķītī sakūrām ugunskuru, lai izžāvētu drēbes un paši sasildītos. Un tur klinšainajā krasta nogāzē es atradu šo krūmiņu ar neciliem violētiem ziediņiem. Tajā reizē es ne tikai pirmo reizi sēdēju saliekamajā smailītē, bet neviens no mums to gatavā veidā pat nebija redzējis – salikām pēc instrukcijas un metāmies Amatā iekšā, un katrs, kas kaut reizi ir to pamēģinājis, zinās, ko tas nozīmē. Tajā reizē tālāk par Zvārtas iezi netikām. Laivas saplēsām līdz nepazīšanai un tad ar 40 kg smagajiem slapjajiem maisiem mugurā kājām aizvilkāmies līdz Līgatnes stacijai, lai ceļotu tālāk uz Jelgavu. Bet, lūk, šos dažus ziedošos zariņus es tomēr spēju aizvest līdz mājām un pasniegt savai, tad vēl tikai, draudzenei. Ir pagājis tik daudz gadu, ir bijis tik daudz dažādu notikumu, bet Zalktene mums tā arī ir palikusi kā pats mīļākais pirmais pavasara ziediņš. Tagad tā, protams, zied arī dārzā, bet šī Zemeņu izcirtumā atrastā arī liekas kaut kā īpaši mīļa  (kaut gan šogad vēl nav uzziedējusi).