Closing_Time dienasgrāmata

***************

Es aizsūtīju vēstuli

Dievam.

Ierakstītu.

Tad jau manīs...

Vai maz es varu

Noliegt to,

Ka jūra naktī

Vizuļo.

Vai man maz

Pamats neticēt,

Ka kāds spēj

Otru iemīlēt,

Un tādu jūru

Saredzēt.

Ik nakti kāds nāk,

Un rudeni pielabot

Sāk.

Un nesaprast man

Kā viņš to

Māk.

Ik  rītu tas izskatās

Krāsaināk

Sievietē katrā ir

Dziesma,

Tā neatkārtojama,

Kā ugunskura

Liesma.

Sadzirdēt to tik

Retajam ļauts,

Tik reto,

Liesma tā sildīties

Sauc.

Pagāja diena,

Mazliet kā kafija,

Mazliet ar pienu.

Un nu jau naktī

Brienu,

Pasapņot par medu

Un to pašu,

Tik baltāku pienu.

Lai simtiem reižu

Uzaust saule,

Lai simtiem reižu

Noriet tā.

Es ticu diena pienāks

Tā,

Kad savā sirdī sajutīsi,

Ka man Tu būsi

Vienīgā.

Ir lietas, ko

Nesaprast,

Un vai maz jāizprot tās.

Kad mūsu lūpas

Saskarās,

No manis rudens

Atkāpjās.

Tu esi daļa

No saules,

Daļa no zemes un

Ūdens Tu esi.

Tu man vesela pasaule

Esi.

Bet es?

Es tas,

Kas viņu savā

Sirdī nes.

Ar mīlestību gludinātā

Kreklā,

Aizgāji Tu,

Neatstājot pat paldies

Par piemiņu.

Drīz Tavu mīlestību

Es saukšu par

Ciemiņu.

Var jau būt,

Ka dziedē laiks,

Tik  viņa palīdzības

Nevajg man.

Vakaros vēlos,

Tik ļoti es vēlos,

Lai sirds Tava

Blakus atkal man

Skan.

Nāk rudens klusi,

Uz manu pusi,

Lai redzētu atkal,

Ka lietainās naktīs

Arvien blakus man

Dusi.

Es laicīgi Tev

Vēlos lūgt,

Nē, neko lielu,

Tik kādu vietu

Ziemā Tavā,

To labprāt pārvērstu es

Ziedu pļavā.

Tik ļoti man tā

Viena zvaigzne tīk,

Varbūt tur mana

Iepriekšējā dzīve mīt.

Bet varbūt

Nākamo tur vadīšu.

Tik vienu skaidri

Jūtu es,

Tur dzīvo jaukas

Dvēseles

Nav nošu skumju,

Ir mūzika skumja,

Tā rodās, kad notis

Tiek ievainotas.

Varbūt jau rīt,

Bet šodien

Tik cerību lapas

No ilgu koka

Krīt.

************

Tu ne tikai mani

Sildi,

Tu ar sauli mani

Pildi.

***

Esmu tikai viens

No daudzajiem,

Kas viens.

To aizmirstu tik

Brīžos tajos,

Kad spogulī es

Ieskatos.

Nav lemts man notikušo

Dzēst,

Tik vien kā matus varu

Plēst.

Un dzīvot tālāk,

Bez sapņiem gulēt,

Un bez garšas

Ēst.

Daudzas durvis

Vēru,

Līdz īstās es

Atvēru.

Nu citas vairāk

Neveru,

Kaut spīd tās zelta

Rokturu.

Lai debesis drūmas,

Lai pelēkas tās,

Mums tas vienalga,

Mēs mīlam

Viens otru,

Virs mums tās ir

Savas,

Tik krāsainās,

Un nav tur ne miņas,

No krāsas tās

Pelēkās.