suņu stāsti

Suns paņēma papīrīti zobos un devās pie saimnieka, kurš gulēja lielajā dīvānā.Kā jau inteliģents dzīvnieks, viņš nekad nedevās ciemos tukšiem zobiem.Citreiz mantiņu, citreiz bumbiņu...Nu, kad jau sagribējās tuvību vai niezēja muguras pakaļdaļa un nahrenizētie pauti.Saimnieks vienmēr pakasīja, ja izdevās pamodināt sitot ar asti un iesperot ar pakaļķepu.Izņemot gadījumus, kad saimnieks bija tā piekusis, ka nemodās.Parasti pēc tā smirdošā dzēriena lietošanas.

Šoreiz lieta bija savādāka.Suņa organisms deva mājienu, ka ir neatliekami jātiek laukā pacelt pusi pakaļējā tilta.Parasti saimnieks to saprot pē smagās elpošanas viņa ausī.Ja nelīdz, tad pēc bakstīšanas ar priekšējo ķepu.

Šoreiz saimnieks nereaģēja uz mājieniem.Suns labi zināja, ka vērsties pie pārējiem ir pilnīgi bezcerīgi un nespēdams vairs nociesties klusi un ilgi pačurāja dīvāna tālākajā malā.Lai saimnieks nākošreiz būtu dzirdīgāks.Tad pameta dīvānu un nogūlās uz grīdas nelielā vainas apziņā.

Tikai vēlāk suns saprata, ka saimnieks tikai smird pēc tā nejaukā šķidruma, bet neelpo.Suns jusdamies par to atbildīgs, aizgāja gulēt koridorā..

Un tad es pamodos.