Es nebūšu dzīvojis velti,

Ja reizi kaut spēšu

Tevi es saraudināt,

Asarām lēnām un siltām,

Kā tikko piedzimis piens,

Es nebūšu dzīvojis velti,

Ja vēlēsies vēl lai tās rit,

Viena aiz otras bez mitas,

Zinot, ka nebūs vairs tādas citas,

Nebūs nekad,

Kā nebūs vairs mirkļu,

Ar kuriem nedalās citiem,

Kuri glabājās abos,

Glabājās palagos siltos,

Dziļākos plauktos,

Kas dvēselēm doti,

Ka nebūs nekad vairs arī

Tik silti,

No asarām,

Kurām siltumu mirkļi,

Palagos tajos ietītie sniedz.

Es nebūšu dzīvojis velti,

Ja spēšu kaut reizi

Tevi tā saraudināt,

Un nekādi ne savādāk.