Mēs būsim kopā,
Un kopsim lopus,
Būs aitas kūtī,
Vistas delikātām krūtīm,
Olas dēs
Vēl gotiņa mums viena būs,
Un bullītis ar skaistiem ragiem,
Būs idille,
Ko abi kopsim,
Mēs,
Kas vakaros ne zvaigznes,
Aukstās, tālās, bezjūtīgās,
Skaitīs,
Bet cāļus, rukšus,
Ozolkoka aizgaldēs.
Būs idille,
Un būsim mēs,
Kas lopkopību vērtīs
Sen lolotajā laimes pasaulē,
Ar nosaukumu
"Lopi mīlestības oāzē"
Ies laiks,
Taps sivēni par cūkām,
Bet mēs arvien tās lutināsim,
Tām sānus, nu jau sarainos,
Ar žagariņu kutināsim,
Un dienās piektajās,
Uz vakarpusi,
Kad saule būs jau rietējusi,
Tām nomazgāsim dibenpusi,
Lai priecīgi ir cūku puiši,
Un mūsu sirdīm lai ir prieks,
Kad drīzumā,
Kāds ducis mazu sivēntiņu
Ar gredzenotām astēm
Pie mammu sāniem
Rukšķinās un spiegs.
Ar gadiem,
Pavadītiem lopu kūtī,
Mēs attīrisimies no liekā,
Negācijām, svara,
Vārdiem liekiem.
Mēs iemācisimies,
Kā lopiņi to prot,
Izteikt domas gan rukšķinot,
Gan gāginot un mūminot.
Pār mums nāks apjausma,
Kā rītos, jauna ausma nāk,
Ka lopi,
Ja tos ar mīlestību kopj,
Var cilvēkdzīvi pārveidot,
To pilnveidot,
Un dot,
Ko cilvēks piemirst,
Gar plauktiem gariem
Bodēs staigājot.