Viņa nekad nebija bijusi Vīlandē Viņa nekad nebija bijusi Vīlandē un par to reizēm mazlietiņ sūdzējās. Man tas tādās reizēs likās mazlietiņ smieklīgi, bet tikai līdz zināmai robežai. Cik nu tur tālu vairs smiekli var nākt, kad Tavu rīkli sažņaudz dzeltena, no vecuma sausa roka, un šņācoša balss ausī ierunājas, lai nākamreiz ņemu to līdzi. Un tomēr savādi, lai arī vairs ne smieklīgi. Visu mūžu viņa ir dzīvojusi pie Ziemeļvidzemes pašas ziemeļu malas. Nu, tā, ka pa logu paskatoties, skaistākā laikā var redzēt Dienvidigaunijas silus un ne tik skaidrā - Muļķuzemes miglu. Un tomēr - nekad viņa nav bijusi Igaunijā tālāk par Karksi-Nuiju. Savādi, bezgala savādi un dīvaini, neticami dīvaini. Nu jau visu savu mūžu viņa ir nodzīvojusi manis minētajā Latvijas pašā malā un tā arī ne reizi nav bijusi Vīlandē. Viņas aukstās miesas šodien es redzēju pēdējo reizi. Zārkā, kurš kādu brīdi atradās arī uz maniem pleciem. Un tomēr - pat tajā brīdī, kad runāja mācītājs, man tomēr gribējās smieties. Cik ļoti bija amizanti, ka un kā viņa pārdzīvoja, ka nekad nav bijusi Vīlandē. Pārdzīvoja, līdz kādu dienu vairs nepārdzīvoja. Ieradāmies mēs un aizvedām viņu. Uz ledusskapi, nevis Igaunijas kultūras galvaspilsētu. Ģērbšana, grimēšana, mazgāšana un atvadīšanās. Un viņas bērēs šodien es smējos... |
