Diena

Sastingušās olas un sēklinieki karājās ļengani, nekustīgi. Tāpat karājās arī tām blakus izvietotais ķermeņa priekšmets. Jāpiebilst, ka ne ar ko neatšķīrās arī veids, kādā karājās pats ķermenis, kuram viss iepriekšminētais piederēja. Diemžēl, cilvēka, kuram reiz, vēl nesen, bija piederējis gan pats ķermenis, gan visi tā piederumi, vairs jau nebija. Ieradāmies par vēlu. Nu, ko tur teikt - pasaulē pirmā "veļas mazgājamā mašīna", vecā Stenderkunga izdomāta, esot tapusi izdomāta tieši tagadējā Latvijas teritorijā. Nezinu, vai šim faktam ir kāda īpaša nozīme, bet likumsakarīgi, ka tas, pie kura ierasties mēs bijām mēģinājuši, bet diemžēl nebijām laikā paguvuši, savam pēdējam apzinātajam ceļojumam bija izvēlējies tieši veļas auklu un veļas ziepes.

Nezinu, kas šajā ceļojumā ir tāds, ka dažus tik ļoti vilina. Šoreiz, ceļot nestuves, un lēnā, cienīgā solī dodoties lejup pa Padomju Savienībā tapušās daudzstāvu ēkas kāpnēm, iedomājos, ka taču jau bērnībā mazajiem sakām, lai pārāk ilgi neskatās, kā aiz stikla lūciņas rotē veļasmašīnas trumulis - varot apreibt galva. Varbūt tie, kā šis, kuram ieradāmies pakaļ, ir tie, kuri tomēr raudzījās tajā virpulī tik ilgi, kamēr galva sareiba tik pamatīgi, ka beigu beigās viņi šajā ceļojumā devās paši pirmie. Nezinu, no otras puses - kāds gan sakars tīrai veļai ar šito karāšanos?

Ko es ar to visu gribēju teikt - diena vēl nav pat pusē un jau ir pretīga. Diena vēl nav ieguvusi tiesības būt tik pretīgai, cik tā tāda ir, bet nav jau pagājusi pat puse.