Un klusē debesis,
Neteic nekā,
Mākoņus vizina,
Tuvumā, tālumā,
Un stāvu zem viņiem es
Klusībā,
Varbūt vienīgais visumā,
Kurš spītīgi nedzird nekā
No debesu vairākkārt pateiktā.
Ka nebūs man it nekā,
No tā,
Kas atmiņas aiznestu
Tālumā,
Par laiku ar Tevi vadīto tuvumā,
Ka vienmēr būs tā,
Ka būsi man
Vienīgā.
Varbūt vienīgais visumā,
Kurš it kā spītīgi nedzird nekā,
Lai kārtējo reizi
Laimīgs justos no debesu pateiktā.