kur irman ir daudz laika tagad. neko negribu. nu, neko noteiktu. domāju, pastāstīšu. par jēgu. es to daudz meklēju un domāju par to. bija man kādreiz draudzene, lamājās dažreiz "man no tevis galva sāp, pārtrauc kaut uz brīdi visu laiku kaut ko domāt! uz brīdi! " bet es viņai, es taču klusēju. jā, bet es klusējot tik skaļi, ka to vars nevar izturēt. mda. bet mēs sadzīvojām. krīzes momenti. nu, bet tā lirika. par laiku, kas sen ir prom. par desmit gadiem es domāju. ja es atceros pareizi, esmu te kopš 2001. bļāviens, ilgi! cik man to randu bija? 100? vairāk. kad to minēju kādā komentāra bija neticīgi smiekli. es drudžaini negribēju būt viens. un nekas nesanāca, atkal un atkal. tak man jau ar tām sievietēm nebija sesku. reti. bet tikai noteikti personāži ir palikuši atmiņā. pasažieru daudz, sausā atlikuma nav daudz. bet par jēgu. jā... gandarījums. iemācīt. tas ir liels gandarījums kaut ko iemācīt. sīcim. mājas akadēmija. daudz disciplīnu. no matematikas līdz gramatikai, no animācijas programmām līdz zīmēšanai. un no sākuma nav nekādas atdeves. bet asni sāk parādīties. un te pūles pārtop par jēgu. kad kinders sāk aptvert ēnas un gaismas avotu un formas un zem zīmuļa sāk beidzot kaut kas veidoties. atceros kā jaunībā dzīvojāmies ar vienu čali, restauratoru. lauku baznīcu renovācija. kas par laiku... no svina režģi, krāsainas rūtis, stalažas, vakarā alus un džins un kāda grāmata. dažā mazpilsētā kautiņš. viņi ciest nevar rīgas fruktus! tie čaļi. nāk izaicināt. bet nav ko darīt vakaros, mēs divatā ejam zaķos. un tajas dejās skuķiem kaut kāds nags uz rīgas čaļiem. un vietējiem nepatīk. un vēlu vakarā "viesi" un iet vaļā. atceros, vienā baznīcā mums vsas sastiklotās vitrāžas sadauzīja. faaak. bet tie kadri arī dabūja jozeli no vietējiem baznīctēviem un kas nu tur par erceniem bija toreiz. brāziens viņiem bija. jo bija kaut kādi baznīcsvētiki un mums darbs bija gatavs, bet viņi sadauzīja un notikt nekas nevarēja, bija jāparceļ. karsta dzīve. vasaras. aš patīkami atcerēties. dzīvība! jēga... basas kājas, vitrāžas, ģitāra. man liekas, daudzās lietās ir jēga. bet ja to baisi un šausmīgi meklē, tad tā ir kā smiltis jūrmalā. var veidot no jēgas pilis, bet vilnis nāk un nekā vairs nav. vai viss vienkārši izžūst. ja pārejošām lietām piešķir dauz nozīmes, tām izzūdod, nepaliek vairs nekā. varbūt atmiņas? |