Was ißt das par gribl-grabl?...

Sen sen atpakaļ vecmāmiņa man pastāstīja anekdoti kārkluvācietības sakarā par mamzeli, kas aizbraukusi uz Rīgu mācīties, atgriežas savu vecāku lauku mājā, ierauga grābekli un, gribēdama pazīmēties, uzdeva šo visai zīmīgo jautājumu. Piegājusi tuvāk, uzkāpusi tam virsū, un dabūjusi ar kātu pa pieri, momentā atcerējusies latviešu valodu: " Ak, tu stulbais grābeklis! " Toreiz nekā daudz smieklīga tur neredzēju. Tagad, palasot par "urlaubu" un "flexbusu", gan. Un cik te viss slikti, un cik te visi tupi... Kaut kā skumji palika.

Turpat tālāk cilvēks, kas jau gadu desmitus dzīvo ārpus Tēvzemes, lieliski atceras mātes valodu, un turpina apliecināt savu mīlestību dzimtenei.

Man arī sanācis gadiņus padsmit pakuģot apkārt. Pateicoties kovidam, esmu atpakaļ. Vienkārši brutāli iestrēgu, un kamēr gaidīju reālu kustību pāti robežai, atradu nesliktu maizesdarbu tepat. Tiesa gan, nekāda naida pret Latviju man nav bijis ne toreiz, ne tagad. Aizdevos pasaulē vairāk ziņkāres un intereses vadīta, sak, kā tad tur īsti ir.

Lai saprastu, kā tad tur īsti it, kāds laiciņš jāpadzīvo, jāapburzās, jāpavēro sabiedrība. Tas arī izdevās. Iepazinu (nosacīti, protams) gan vietējos, gan uz īsāku vai garāku laiku iebraukušos.

Stāstāmā pietiktu romānam.

Tikai viens aspekts. Par (ne)atgriešanos.

Jo stiprāki paša izlaistie enkuri tur cilvēku pie Latvijas, jo lielākas iespējas, ka viņš atgriezīsies.

Man to enkuru daudz, - gan vecāku gādātā un pašas koptā un uzturētā māja, gan dēls, kaut arī pabraukājis pasauli, bet Latviju uz ilgāku laiku pamest nav pat prātojis, gan senču kapi, gan TV tornis, kas atrodas turpat pie mājas un kur vecākiem vairāk nekā 40 gadus bijusi vienīgā darbavieta.

Iespējams, ka paies kāds laiciņs, un manu piedzīvojumu meklētājas garu atkal aizsauks tuvāki vai tālāki ceļi. Bet to nu es skaidri zinu, ka es te vienmēr athriezīšos.

Jo te ir mans kakts. Mana vieta uz Zemes.