FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS PIEREDZES APMAIŅA
Pieslēgties oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
Muktiana dienasgrāmata
 Pirmdiena 23-11-2026 00:04  2

Recenzija par A.Hermaņa lugu „Vējdzirnavas”

Tā ir uzņemta pēc I.Ābeles lugas motīviem, taču lugu lasījusi neesmu. Bet A.Hermaņa lugu noskatījusies esmu. Ceru, ka izdosies padalīties par iespaidiem. Atsauksmēs šai lugai tika iedots novērtējums 6/10. Es novērtētu uz 7, 2/10 (gribēju būt precīza).

Sākšu ar to, ka man patika skatuves noformējums, mūzika, gaismas. Tas nav maz. Tā jau ir puse no izrādes panākuma. Tāda atmosfēra vizuāli ir piesaistoša un, ja sanāk atslēgties no sižeta pavediena, var baudīt gaisotni un dekorācijas, kustību uz skatuves.

Bet, kā jūs nojaušat, A.Hermanis lugu, izmantojot I.Ābeles darbu, ne tikai tāpēc vien uzveda. Bet jo tuvāk sanāk tuvoties saturam, jo grūtāk atrast pareizos vārdus. Manuprāt, ja katram zālē liktu īsos teikumos pateikt, par ko luga, tur varētu būt tik pat daudz dažādu, pat nesavienojamu variantu, cik aptaujas dalībnieku. Tāpēc mans variants būs mans, un, iespējams, tas stipri atšķirsies no tā, ko pats A.Hermanis un I.Ābele domāja.

Labāk es jums iesākšu stāstīt, kā sākās luga pēc satura. Un pēc tam varbūt visi kopā izdomāsim, par ko tā bija.  

Luga iesākās ar bēru ainu.  (Starp citu, drūms un nopietns sižeta pieteikums.) Seniore mirst, tuvākie apkārt - kaimiņmeitene, pieaugušie - divi bērni ar ģimenēm un mazdēls ar ģimeni. Sanākušie noskumuši, jūtas vainīgi, ka tikai bērēs var atcerēties, ka cilvēks bijis labs, un, izrādās, dzivojis vientuļi. Izrādās, meita kundzei sirgst ar alkohola problēmām, mazdēls arī. Tad uz brīdi kundze tomēr atmostas un paspēj mazdēlam atklāt dažus ģimenes noslēpumus: lai īpašumu saglabātu, viņa bijusi spiesta 2 reizes  apprecēties aiz izdevīguma, tā rezultātā katrā laulībā dzima radās viens bērns. Taču trešais bērns tika radīts neplānoti pēckara gados no „mežabrāļa” - tas gan esot bijis mīlestības bērns. Taču to bijusi spiesta atdot bezbērnu pārim kaimiņos. Un kamiņmeitene, kas bieži nākot ciemos, arī esot viņu māsīca.  Un tad kundze tiešām nomirst.

Pēc bērēm radi prāto, ko darīt ar  nolaisto īpašumu un nolemj tomēr turpat dzīvot – īpašums liels, vietas pietiks visiem. Tad seko sižeta pagrieziens. Mazdēls (atceraties, alkoholiķis), kurš uzņēmās galvenā saimnieka lomu, uz 5 gadiem pazūd. Vēl īsi pirms pazušanas kaimiņmeitenei nodeg māja ( radu  nav) un meitene ar savu govi atnāk dzīvot šajā pašā īpašumā kalpones lomā. ( Kundze pirms miršanas vēl piekodināja, lai parūpējas par kaimiņmeiteni. Tūlīt pēc bērēm arī radās iespēja  novēlējumu izpildīt.)

Un tagad mazdēls ir prom. Pazūd tā, kā filmās rāda alkoholiķa uzvedību – te ir un te nav. Tātad 5 gadus nav. Pa to laiku cits, šiverīgs kaimiņš sāk dzīvot ar alkoholiķa pamesto sievu, viņiem arī piesakās bērns un uztur visus. Un tad alkoholiķis atgriežas. Tikai sievai jau ir cits vīrietis, cits bērns, paša bērns „galīgi nogājis no ceļa” – uzvedības traucējumi. Sieva arī stāsta, ka bija spiesta „ņemt” apsviedīgo kaimiņu, jo kaut kā īpašums un tā daudzie iemītnieki jāuztur. Brīvsoli paņēmušais vīrs (joprojām dzerošs) ir saprotošs un lūdz tikai 1 istabiņu. Saka, ka problēmas netaisīšot, neesot kur  palikt. Neērta situācija, bet visi piekrīt. Tomēr,   izrādās, sievai ar to dzērāju jūtas ir saglabājušās.  Luga beidzas ar to, ka nu jau nomirst otrā paaudze (tūlīt pēc tiem 5 gadiem) –  alkoholiķa māte ( arī alkoholiķe - pirmās mirušās meita) un atgriezušais saimnieks atkal saiet kopā ar savu sievu (tik vēl pūra bērns ir radies). Abi atzīst, ka starp abiem joprojām pastāv mīlestība un tās dēļ ir vērts mēģināt no jauna, pat ja tas nozīmētu nogremdēt vienam otru (! ). Kaimiņš situāciju saprot, atstāj māju, kuru pats pēdējos gadus ir uzturējis, atstāj neoficiālo sievu, jaundzimušo bērnu un aiziet. Luga beidzas.

Ceru, ka spējāt kaut nedaudz izsekot līdzi sižetam. Nezinu, kāds sižets bija orģinālajā grāmatas lugā.

Lugā, manuprāt, tika paustas vairākas dziļas domas:

1) karš izjauc ģimenes,

2) ģimenes bez tēviem (otra vecāka) bieži rada „salauztus” pēcnācējus un alkoholisms ir tā spilgtākā izpausme (tā pati tēma, ko es pēdējā laikā maļu – par to, kā nedroša piesaiste, šķiršanās trauma, nemīloša, problemātiska vide bērnībā ietekmē vēlākās paaudzes),

3) kur ir alkoholisms, tur nav nekā laba (tajā ģimenē pat divās paaudzēs ar to sirga un trešā paaudze uz to jau bija ceļā),

4) kur vecāki pamet bērnu (tas pats alkoholiķis, kad aizceļoja uz 5 gadiem), tur nopietnas problēmas pēcnācējos (lugā mazdēls bija ar problēmām) – kaut „pamešanas trauma” tur praktiski ir visiem dalībniekiem, un visi arī ir „ar novirzēm”,

5)traumēti bērni rada traumētus bērnus (māte alkoholiķe radīja dēlu alkoholiķi, kuram bija pusaudzis ar problēmām).

6)bija arī aizskarta tēma, ka kundzes atdotais bērns visu mūžu esot juties svešs jaunajā ģimenē, proti, attiecības ar izcelsmes dzimtu vienalga ir pienākums atrisināt, bērna atdošana nav universāls, vērtīgs risinājums.

Autoru paustos vēstījumi, kurus saskatīju caur lugas saturu, bija šādi:

1)mīlestībā radītiem bērniem ir labāki likteņi (tai kaimiņmeitenei vai tam mazdēlam – alkoholiķim;  vienīgi lugā grūti pamanīt, ka kādam tur bija labāki likteņi, bet šīs personas bija vismaz labestīgākas un domājošākas pēc rakstura),

2)mīlestība ir spēks, kas uzvar visu (tāpēc ir vērts atkal saiet kopā vīru-alkoholiķi, kurš uz 5 gadiem bija pametis).

Teiksim, lugas oficiālie vēstījumi, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi. Mīlestība - tas ir skaisti. Bet, ja otrs ir salauzts cilvēks (alkoholiķis u.c.novirzes – distancēts, narcistisks utt.) un neiet terapijā vai nepievēršas vismaz ticībai, diez vai tālu tiksi arī ar visu mīlestību. Tā var iet cauri atkal un atkal jaunam elles aplim, jo alkoholiķim (jeb cilvēkam ar paaugstinātu ego) ļaunuma izpausmei robežu var nebūt. Tad jau tas kaimiņš – nedaudz paskops, neinteresants, bet praktisks un šiverīgs – praktiskajā dzīvē vairāk pauž mīlestību, un tieši darbi ir vairāk cienījami. Tas pats vecais Blaumaņu Kristīnes stāsts – Edgars vai Akmentiņš. Izvēle mūžam dillemiska, - tam var piekrist. Bet attiecības ar atkarīgu cilvēka uzskatīt par mīlestību var atnest lielu vilšanos.

Par šo I.Ābeles lugu internetā var atrast vēl šādu komentāru: „Taču izrāde nav tikai par vienas ģimenes likteni. Tā ir arī simbolisks stāsts par Latviju, tās vēsturi, tautas likteni un cilvēka atbildību pret savu zemi. Tajā realitāte savijas ar sapņiem, atmiņām un mistiskiem tēliem”. (Pieļauju, ka I.Ābele savu stāstu veidoja varbūt uz kāda daļēji reāla dzimtas stāsta pamata. )

Iedomājieties, viss šis neveselais dzimtas liktenis tiek sasaistīts kā simbolisks stāsts par Latviju un tautas likteni! Tā ir pilnīga postaža, maigi sakot, ja tāds ir tipiskais „Latvijas dzimtas simbols”. Taču jāatzīst, ka no tā, ko redzam apkārt, tā arī izskatās. Ja tieši šāda dzimta simbolizē vidējo statistisko Latvijas dzimtu, tad tā ir gulba dziesma  Latvijai.

Par ko ir šī izrāde? Godīgi sakot, nezinu! Par bezcerību bez risinājuma, par ceļu bez luktura, par maldiem, kuriem nav atrisinājuma. Tas ir pārāk bēdīgs vēstījums, lai to uztvertu par vēstījumu. Manuprāt, jebkurā rēbusā vajag parādīt ceļu uz izeju. Tajā lugā tas ceļš bija parādīts kā palikšana postažas pārņemtajā dzimtas īpašumā, pretēji loģikas apsvērumiem, jo latvietim laikam velk palikt savā senču zemē, un turpināt ticēt mīlestībai un labklājības celšanai, konkrētajā gadījumā - ar alkoholiķi, kurš joprojām nestrādā, tikko 5 gadus bija pazudis, joprojām bez darba, joprojām viņam ir tīnis ar problēmām, bet viņi tic, ka viņu mīlestības dzirksts, kas jaunibā lika saiet kopā un atkal „dod iespēju saiet”, patriecot vīrieti, kurš palīdzēja „lāpīt grēka sekas”, to visu uzvarēs (un atkal pametot jaunu bērnu). Nu tā sev vēstījums.....

Vai luga bija vērtīga? Godīgi sakot, nezinu. Vai interesanta? Daudz maz jā... Ja šaubieties, tad atceraties apgaismojumu, skatuvi un to, ka luga liek vismaz domāt.

P.S. Padomāju vēlreiz un iedomājos, ka autore (I.Ābele) laikam grib pateikt, ka, lai kādi laiki nāktu pāri, latvietis paliek savā zemē (nevis emigrē). Mainās laiki, varas, reizēm jāpārdodas "akmentiņiem", jādzemdē bērni bez mīlestības, bet, galvenais, ka iespēja palikt zemē. Dzimst alkoholiķi, bet vienalga esam savā zemē. (Vai arī emigrējam.) Un pat mīlestība ir ar alkoholiķi vai saimniekot nespējīgiem vai pametējiem. Un tā saglabājas latvietība. Tiešām? Ja es rakstītu grāmatu, tad teiktu, ka tikai, mainoties tikumiem, sekojot Dievam, var iet uz augšu - un vienalga kurā zemē...Arī savā zemē var iznīkt, kā ir iznīkušas daudzas valstis un tautas. Bet emigrējot pašu latvietibu, "dzimteni" un "senču zemi", protams, arī nevar saglabāt. Bet vispār ir pētījums - jo vairāk destruktīvu dzimtu, jo vairāk emigrē. I.Ābeles lugā saglabā zemi par katru cenu. 

uzticība un suns
citi ieraksti Muktiana d-grāmatā (~38)
Komentāri
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.