uzticība un sunsIzlasīju facebokā ierakstu par to, cik sieviete ir laimīga, ka viņai ir suns. Un prāto, ka tas ir labāks par potenciāli cilvēku, jo ir beznosacījuma uzticīgs, nekrāps, nenodos, nepārmetīs, neuzstādīs pretenzijas. Tas ir daudz. Un tik daudz, ka jau labāks par cilvēku. Taču interesanti, ka cilvēki gan var pamest gan suni, gan cilvēku. Cilvēki rīkojas sliktāk par suni - pret suni un ari pret cilvēku sliktāk kā pret suni, - un tomēr cildina suni, kura galvenā vērtība ir uzticība, kaut arī nespēj būt līdzvērtīgs partneris intelektuāli un praktiski. Bet uzticiba vien tik daudz nozīmē. Tajā ir paradokss. Kā jau esmu minējusi agrākajos filozofiskajos prātojumos, uzticiba ir absolūti vērtīgākā īpašība jebkurās attiecībās. Tas ir kā mājas pamats attiecībās. Ja ir pamats, tad var celt sienas, tornīšus, dekorācijas. Ja ir pamats, tad var sēdēt tikai uz pamata. Bet, ja ir pils bez pamata, tad plūdi aizskalos, kukaiņi rāpos un diez kas nebūs no tiem tornīšiem. Tiesa, cilvēki dažkārt var tik slikti uzvesties, ka arī viņu uzticiba var zaudēt vērtību. Bet var uzvesties arī ļoti labi, taču tas ļoti labais vēl vairāk zaudē vērtību, ja trūkst uzticības saiknes pamats, jo tas iedragā spēju uzticēties vispār atkal celt attiecību vai kādu citu māju. Labāk dzīvot tikai uz pamata nekā bez pamata pilī, jo tad pils sagrūst un pēc tam pat pamatu vairs negribas no jauna būvēt. Jo līdz ar to aizplūst arī sirds enerģija, kas rada vēlmi vispār kaut ko būvēt. Par to ir vērts padomāt. Un ari par to, cik daudz varoņdarba prasa saglabāt uzticibu un uzticamibu. Bet daži to vispār neuztver par vērtību, bet, neuzticīgi dzīvodami, kaut ko vērtīgu meklē citos. Un vēl augstāks limenis ir būt uzticīgam un mierigi reaģēt uz neuzticibu. Bet zems limenis ir būt neuzticigam un uz uzticibu reaģēt ar neuzticību. Augsts līmenis ir arī spēt atšķirt vienus no otriem un pašam piederēt pie vieniem, nevis pie otriem. |