kaislību pasaulePamēģināšu uzrakstīt par kādu citu mīlas sāgu Krievijas šovbiznesa pasaulē. Tā arī bija aktuāla kādu laiku atpakaļ un joprojām nenomierinās. Nav svarīgi, vai tā ir Krievijas vai cita sāga, bet tas ir par parastām cilvēciskajām attiecībām un kaislībām. Stāstīšu par Tovstiku un Dibrovu ģimenes mīlas četrstūri, bet varbūt divstūri. Nav svarīgi arī viņu uzvārdi, taču cilvēki un stāsts ir īsti. Pie tam arī pats stāsts arī bezgala banāls. Tomēr auditoriju un mūžīgo cilvēcisko interesi piesaistošs. Tātad dzīvoja 2 bagātas ģimenes. Dzīvoja turīgo iedzīvotāju rajonā, kādi ir visur un visās valstīs, un dzīvoja kaimiņos. Un kaimiņi mēdz draudzēties ar ģimenēm, ar bērniem. Tovstiku ģimenes varoņi ir miljardieris vīrs Romāns Tovstiks ~ 50 gadus vecs un viņa ~ 40 gadus vecā sieva Jeleņa. Bet Dibroviem ģimenes galvam Dmitrijam, arī laikam miljonāram - ~ 65 gadi, bet sievai Polīnai 35 gadi. Abiem sievas ir skaistules, sportiskas. Vienam pārim ir veseli 6 bērni, dzimuši ik pēc ~ 3 gadiem. Bet otram - 3 bērni 3 dēli, arī dzimuši ik pēc ~3 gadiem. Abi pāri ~ 20 gadus laulībā nodzīvojuši. Pie tam viena sieviete bijusi krustmāte vienam no bērniem otrā ģimenē. Ievērojāt, Tovstiki tomēr ir krietni bagātāki. Un stāsts beidzās ar to, ar ko nu ne gluži visas draudzīgas ģimeņu savienības beidzas, - bet viņi nebūt nav vienīgie, kam tā gadās. No četrotnes noformējās jauns pāris. Dibrovu Polīna sagāja kopā ar Tovstiku Romānu. Klīda dažādas versijas, cik ilgi viņiem romāns paralēli vilkās. Izskanēja hipotēze, ka 8 gadus, paši vaininieki teica, ka tikai gadu, bet ticamāka versija, ka 2 gadi, kamēr Tovstiku sieva ar pēdējo bērnu auklējās un vismaz kopš brīža, kad Dibrovam ienāca prātā uzstāt laulības līgumu noformēt. Arī tas nav svarīgi. Un kā tas šādos gadījumos mēdz notikt, atlikušais divstūris pēc jauizveidotā divstūra, to uzzināja pēkšņi. Jeļena to burtiski uzzināja vienā dienā. Radās aizdomas, piespieda pie sienas, Romāns atzinās un pateica faktu: Jā, eju prom. Un tikpat pēkšņi to arī uzzināja Dibrovu kungs. Un kas notiek tālāk? Tovstiku Jeļena sāka iet pa raidījumiem, lika postus, deva intervijas un stāstīja skaļi, cik ļoti viņu traumējusi vīra un draudzenes nodevība, kā viņi tiesājas par bērniem un mantu. Stāstīja, cik nežēlīgi vīrs uzvedies, kad nolēmis iet pie citas, - cik cietsirdīgs kļuvis, kā pārdzivojusi, kā nespējusi noticēt un vēl draudzene - bērnu krustmāte iesaistīta. Stāstīja dzīvi un emocionāli, pilnīgi spējot nodot to emocionālo stāvokli, ko piedzīvo, kad tuvs cilvēks nodod un gluži vienkārši kļūst nežēlīgs, it kā viņā kāds ļauns gars būtu iemiesojies. Protams, tāda skaļa izteikšanās, raudāšana, sūdzēšanās, žēlošanās publiski visas valsts priekšā galīgi nepatika jaunajam laimīgajam pārim. Visādi mēģināja ar šantāžu, ar godīgiem un negodīgiem paņēmieniem un draudiem likt paklusēt, bet Jeļena nebija apstādināma. Turklāt patiesi nelikās, ka viņa izliekas. Viņa patiesi pauda visas tās izjūtas, ko izjūt, ja šādi notiek īsti un neapšaubāmi. Un tas tik tiešām ir baigi. Aizdomājos par to, cik ļoti sabiedrība ir pieņēmusi par pašsaprotamu, ka var tā lauzt otra cilvēka dzīvi, sirdi, no viņa aiziet, pamest ģimeni, visbiežāk cita dēļ, bet ne vienmēr. Tauta zin, ka otru iekaustīt nav labi, bet kaut kā vēl nav vienojusies, ka nodot otra cilvēka uzticību, uzticēšanos arī ir ļoti slikti. Tiesa, dažkārt mūsdienās tas tik slikti vienmēr neliekas, jo reizēm pamet arī tad, ja otrs provocē ar sliktu attieksmi dzeršana, krāpšana, atkarības. Taču bieži cilvēki pamet tāpat vien, jo citu labāku atrada vai taml.iemesla dēļ. Ne tāpēc, ka slikti sadzīvoja, ne tāpēc, ka bija toksiski un nepanesami, bet tāpēc, ka atrada sev kādu ērtāku variantu. Un diezgan reti ir tā, ka abi vienā līmenī ir gatavi atlaist. Biežāk ir tā, ka viens aiziet, bet otrs paliek ar atkārtu žokli un piesaistītu sirdi jeb, citiem vārdiem sakot, brutāli pamests. Tālāk sāgā iesaistīta godīga mantas dalīšana. Miljardieris uzskata, ka bizness esot viņa, jo viņa to neesot veidojusi. (Tik kā tad sanāk ar kopīgu ģimeni? Laulātais pāris ir vienīgais, kuri ir radinieki tāpēc, ka izlemj līdz galam tādi būt, nevis šodien esam ģimene, bet rīt neesam. ) Tad bernu dalīšana, noskaņošana vienam pret otru. Bērniem jāizvēlas, kurā pusē būt. Un bērni esot izvēlējušies tēvu, kurš, pirmkārt, ir bagātāks, otrkārt, iespējams viņu gadījumā arī emocionāli siltāks. Katrā ziņā bērni izvēlējās iet pie tēva, nevis salauztās mātes. Tā ka viņa paralēli ari to vēl izdzīvoja. Un nu esot piespriests tiesas lēmums, ka visi bērni tiek nodoti tēvam, bet viņš neliedzot tikties tiem ar māti. Savukārt jau gados esošais Dibrova kungs bija stingri izlēmis haju netaisīt. Un cēlsirdīgi, bez scenām ļaut jaunajai sievai iet pie drauga, bija nolēmis demonstrēt kristietisku attieksmi pat krīzē. Jaunais pāris esot noīrējis māju, kas atrodas blakus Dibrova mājai, lai viņu 3 bērni var skriet no vienas mājas uz otru. Tovstikiem nekāda skriešana nesanāk, jo vecāki ir akūtā kara un aizvainojuma pozīcijā. Patiesībā aizvainojums ir tikai Jeļenai. Tovstiks pats mēģina visādi atgaiņāties, mudina pieņemt un palikt draudzīgiem. Vienīgi ari viņi nezin, cik lielu traumu ar to nodara saviem bērniem, kuriem zūd piesaiste, uzticēšanās un viss, kas no tā izriet un kā var pazemināt nākotnes dzīves emocionālo kvalitāti. Ja viņi to zinātu, tāpēc vien stāvētu pie ratiem un paturētu kaislības grožos. Bet to viņi uzzinās un pamanīs tikai pēc gadu desmitiem, ja pamanīs. Bet interesanti, ka Dibrovs izvēlējās pilnīģi pretēju un gauži cēlu taktiku. Tomēr viņam jau ~ 70, bet Jeļena, kas nesen dzemdējusi, ~ 40. Tāpat nav patīkami, bet 70 gados var dabiski mierigāk uz ko tādu reaģēt. Iespējams. Daudzi varētu nosodīt Jeļenas izpausmes, it kā būtu ērtāk visiem, lai cilvēks paklusē, paraud klusi spilvenā, samierinās klusi ar savu vietu un dzīvo tālāk. No otras puses, ir ari labi, ka paceļ gaismā visu šo mīlas spēļu nežēlību, jo, šķiet, ka sabiedrība to īsti pat neapzinās, uzskata to par kaut ko tik parastu, kā mākoņi nāca, mākoni aizgāja. Taču ievainot otra sirdi, nodot uzticību - tas tomēr ir lielākais pāridarījums, kāds vispār cilvēciski iespējams. Ipaši, ja runa ir par tuvām attiecibām, emocionāli tuvām utt. No vienas puses, tas liecina par stipru garu, ka var tā savākties un paciest savu pazemināto lomu. Taču grēcīgā pasaulē ir maz cerību satikt daudz cilvēkus ar stipru garu. Jo vairāk ir grēka, jo vairāk būs to, kas skaļi bļaus par sāpēm, ko nodara citu grēks, jeb jo mazāk bus cilvēku, kas mācēs ērti savākties. Ērti sev (un tas ir patiesi) un ērti priekš citiem. Arī princese Diāna nespēja cēli savākties, piedzīvojot nodevību. Taču kaut kā pārējie uzskatīja, ka Čārzlam ir tiesības tādu pāridarījumu darīt, jo mīla taču. Viņa nodarījums ir pieņemams, bet viņas nesavākšanās nē. Bet pasaules vēsturē ir bijušas arī daudzas karalienes, kas kā tanki gāja uz priekšu, pilnīgi ignorējot visādus kāpumus un kritumus. Tas ir ko vērts. Taču nebūtu godīgi, ja vienmēr tas ietu no rokas grēciniekiem. Sanāk tā, ka tie, kas nav tik stipri, lai savāktos apziņas līmenī ir tikpat nestipri kā tie, kas attiecīgi grēko. Un tieši pirmo emocijas un vēlme publiski iznest sāpi kalpo kā sods tiem, kas pamet, jo aizskar viņu godu sabiedrībā, padara mazāk ērtu dzīvi, reizēm pat likumdevējs iejaucas. Tas ir simetriski jo vairāk būs to, kas sāpes darīs, jo neērtāka būs nesavākšanās no cietējiem. No kolektīvā labuma - tas ir godīgi, labi un pareizi. No individuālā - nepareizi. Ļoti tricky tie Visuma likumi saorganizēti. Tātad vēlreiz - ja Tu individuāli jūties apspiests, tad ir pareizi skaļi "izbļaustīties" un pievērst uzmanību (1). Tas ir labāk nekā rūgt klusējošā, netaisnības sajūtā (2). Bet, ja spēj pārstrādāt cēlā limenī un arī individuāli nerūgt, tad ir pareizi arī "pārstrādat klusi un bez haja" (3). Tātad - 3 ir labāk nekā 1. Bet 1 ir labāk nekā 2. :) Tas arī viss, ar ko bija iedvesma padalīties. No vienas puses, var vērot publiski, ko cilvēks izjūt pēc tādas nodevibas, kad arī bērni nodod utt. No otras puses, tāda ir dzīve, tā māca ņemt vērā, ka tikai uz Dievu par paļauties un neviens cilvēks nebūs tik stabils un noturīgs, un uzticams kā Dievs. Un šīs šādas pieredzes ir pamatīgs pārbaudījums, kas objektīvi nodara lielu traumu, kura vai nu grauj vai veiksmīgākajā nepatīkamas transformācijas gadījumā var likt augt. Un, ja cilvēks tic Dievam, tad viņam ir jāspēj to pārdzīvot. Un, ja cilvēks tic Dievam, tad viņam būtu pat jālūdz, lai nekristu tādā kārdinājumā pārtraukt piesaisti ar tiem, pret kuriem ir pienākums. Nekā apskaužama nav celt laimi uz citu nelaimes. Pats Tovstiks ir pat diezgan normāls kungs. Bet cik cilvēks ir normāls to var uzzināt tikai krīzē. Vai nu lielā, vai nu mazā. Pavisam normāli un svētīgi cilvēki tomēr baigās krīzes otram nenes. Baigi gari sanāca, nezinu, vai varēja izlasīt līdz galam. Bet, ja reiz šis mīlas četrstūris piesaistīja manu uzmanību, piesaistīšu arī es jūsu uzmanību ar to. |