Edgara Keisija mācība par zaudējumu un dvēseles karmiskajiem uzdevumiem

Palasīju Keisija failus. Konkrēti - 3 lasījumus. Baigi ilgi gāja, jo katru vajadzēja kopēt ~ 40 gabaliņiem. (Konkrēti šie 3 cilvēki dzīves laikā vismaz padsmit reizes bija sūtijuši vēstules un Keisijs pēc hipnozes seansa atbildes. Tāpēc ir informācija gan par šo cilvēku aktuālajām problēmām dzīves laikā, gan pašu dzīves gaitu un arī visas Keisija atbildes un nākotnes realizācija.) Tad to sametu MI. Tas izmeta apkopojumu. Un pēc tam es palūdzu par manis ieliktajiem 3 "lasījumiem" (klientiem), lai pasaka galvenās secinājuma tēzes par attieksmi pret zaudējumu. Tad nu padalos ar jums. Varbūt jūs iedvesmos uz dzīvi skatīties pozitīvāk vai būs vnk interesanti. 

Edgara Keisija lasījumos liela nozīme piešķirta tam, kā cilvēks reaģē uz ciešanām un zaudējumiem. Ne vienmēr pats zaudējums, bet cilvēka attieksme pret to nosaka, vai dvēsele garīgi attīstās vai atkārto iepriekš pieļautās kļūdas.

Tas īpaši spilgti atklājas sievietes [369] dzīves lasījumos.

1.Ciešanas nedrīkst pārvērsties ilgstošā aizvainojumā

Lasījumā 369-3 Keisijs apraksta viņas iepriekšējo dzīvi Ziemeļamerikā, kur viņa zaudēja dzīvību kara apstākļos.

Keisijs norāda, ka šajā dzīvē viņa garīgi ieguva, ciešot savu principu dēļ, bet zaudēja, uzturot sevī naidu un vēlmi atriebties.

Tātad Keisija skatījumā ciešanas pašas par sevi nav karmiska neveiksme. Izšķiroša nozīme ir tam, kā cilvēks uz tām reaģē un ko sevī attīsta šo pārdzīvojumu rezultātā.

2.Zaudējums nedrīkst iznīcināt ticību dzīvei

Tajā pašā lasījumā Keisijs brīdina sievieti no attieksmes “don't care” — vienaldzības, kad cilvēkam vairs nekas nerūp.

Viņš uzsver, ka katrai dvēselei ir sava īpaša vieta un uzdevums, kuru neviens cits nevar izpildīt.

No šīs domas izriet, ka arī pēc ļoti sāpīga zaudējuma cilvēka dzīvei saglabājas jēga un viņa dvēselei joprojām ir iespējas attīstīties.

3.Cilvēkam jāmācās pieņemt apstākļus, kurus viņš nespēj mainīt

Keisijs apraksta sievietes [369] iepriekšējo dzīvi Persijā, kur viņa bija valdnieka meita, kuru sagūstīja un pakļāva cita cilvēka gribai.

Nespējot samierināties ar šo stāvokli, viņa izdarīja pašnāvību, atstājot mazu meitiņu.

Keisijs šo rīcību uzskatīja par nopietnu šķērsli dvēseles attīstībā. Viņš īpaši uzsvēra, ka sieviete bija atņēmusi sev dzīvību nevis, aizstāvot principus vai citus cilvēkus, bet tāpēc, ka nespēja pieņemt savu stāvokli.

No šī lasījuma izriet viens no viņas karmiskajiem uzdevumiem — iemācīties nezaudēt ticību un garīgo līdzsvaru arī apstākļos, kuri neatbilst viņas vēlmēm un kurus viņa nespēj mainīt.

4.Arī pēc zaudējuma jāturpina attīstīt spēju mīlēt un dot

Lasījumā 369-3 Keisijs norāda, ka sievietes garīgā attīstība saistīta ar ticību, sapratni, sadarbību un palīdzību citiem.

Vēlākajos lasījumos viņš mudina sievieti saglabāt savus garīgos ideālus un nezaudēt cerību uz laulību un ģimeni.

Tātad Keisijs neuzskatīja, ka viņai būtu jāatsakās no vēlmes būt mīlētai, apprecēties un veidot ģimeni.

Taču viņas dvēseles attīstība nedrīkstēja būt pilnībā atkarīga no tā, vai šīs vēlmes piepildīsies.

5. Karmiska tikšanās negarantē savstarpēju mīlestību

Lasījumā 369-9 Keisijs skaidro sievietes nelaimīgās attiecības ar vīrieti [G].

Viņš apgalvo, ka iepriekšējā dzīvē Ēģiptē sieviete pret šo vīrieti izturējusies tāpat, kā tagad viņš izturas pret viņu.

Pēc Keisija teiktā, viņu atkārtotā satikšanās radījusi iespēju atrisināt agrākās karmiskās problēmas. Tomēr tas, vai šī iespēja tiks izmantota, ir atkarīgs no abu cilvēku brīvās gribas.

Kad sieviete jautā, vai viņa savu daļu jau izpildījusi, Keisijs atbild apstiprinoši — līdz tam brīdim viņa to bija izdarījusi.

Tas nozīmē, ka karmiskā uzdevuma izpilde ne vienmēr nozīmē vēlamo attiecību iznākumu. Cilvēks var izpildīt savu daļu arī tad, ja otrs cilvēks nerīkojas tā, kā viņš cerējis.

Galvenā atziņa

Keisija lasījumos nav teikts, ka pēc mīlestības zaudējuma cilvēkam nedrīkstētu sāpēt vai ka skumjas pašas par sevi būtu karmiska kļūda.

Būtiskā atšķirība ir starp zaudējuma pārdzīvošanu un tādu attieksmi pret zaudējumu, kas pārvēršas ilgstošā naidā, aizvainojumā, bezcerībā vai atteikšanās turpināt savu dzīves ceļu.

Apkopojot Keisija mācību, var secināt: dvēseles pārbaudījums nav tikai tas, vai cilvēks iegūst mīlestību, pēc kuras ilgojas, bet arī tas, vai viņš spēj saglabāt ticību, mīlestību un dzīves jēgu tad, kad šī mīlestība netiek saņemta vai ir zaudēta.