par cilvēku neprātu

Jūs droši vien arī piefiksējāt pirms gada „dzeltenajā starptautiskajā presē” ziņas par sievieti Erin Patterson (bet vārds nav svarīgs), kas noindēja pusdienās ar zaļo mušmiru palīdzību vīra ģimenes locekļus. Nekā sevišķa, pilns internets ar tml.ziņām, bet man sagribējās noskaidrot nez kāpēc vairāk – kas, kāpēc un par ko. (Tā tiešām nav vērtīga lasāmviela, bet, ja reiz izpētīju, tad varu arī padalīties.)

Nu tiešām! Kam ir jābūt, lai gribētu noindēt čupu vīra radinieku? Izrādās, tie noindētie radinieki bija, var teikt, 4. Precīzāk, mērķis sasniedza trīs bet ceturtais izdzīvoja. Kundze bija uzaicinājusi uz pusdienām sava bijušā vīra (tas ir svarīgi - bijušā) vecākus, vīramātes māsu ar vīru. Bija ielūgusi arī pašu vīru, bet tas negribēja viesoties pie bijušās sievas, tāpēc atteica.

Un tomēr – ko tādu traku šie nekrietnie cilvēki – viesi bija izdarījuši? Izrādās, neko traku. Bet nav arī tā, ka pilnīgi iemesla nebija. Iemesls bija pats vīrs, kurš bija kļuvis par bijušo. Interesanti, ka viņa pati no viņa aizgāja, pie tam vairākas reizes. Interesanti, ka oficiāli viņi nebija šķirušies vairākus gadus. Sanāk, patriektais vīrs dzīvoja kā vīrs – bez citas ģimenes un visu savu laiku, naudu veltīja vecajai ģimenei, it kā joprojām būtu kopā, kopā ceļoja. Vispār viņi dzīvoja pat ļoti draudzīgi, kaut pati  bija patriekusi. Interesanti, ka viņa pati bija miljonāre, jo bija saņēmusi prāvu mantojumu no saviem mirušajiem vecākiem. Viņai arī bija 2 bērni.

Bagātā vedekla bija arī diezgan lielas naudas summas aizdevusi vīra brāļiem (2 gab.) un māsai (1 gab.) – diviem no viņiem. Tātad viņa ieprecējās ģimenē, drīz pēc vecāku nāves kļuva īpaši bagāta, pat finansiāli lielos apjomos izpalīdzēja vīra plašajai ģimenei, un arī pats vīrs  un vīra ģimene bija krietni cilvēki. Vīrs labi pelnošs inženieris, vecāki – arī krietni, draudzīgi un pārticīgi cilvēki.

Bet tālāk tomēr notika lūzums. Lūzums bija tajā, ka kāds bija ieteicis vīram izšķirties oficiāli un maksāt alimentus oficiāli. Par to Erīna sadusmojās ļoti. Viņai tīri labi patika, ka vīrs ir kā vīrs, kas dzīvo citur un visu savu laiku un naudu joprojām velta bijušajai ģimenei. Un tad arī sākās strīds. Faktiski viņš samazināja savu finansiālo devumu – samazināja maksu par bērnu privātskolu, par medicīnas izdevumiem, domstarpības bija arī par audzināšanu vispārīgi. (Tas šķiet dīvaini, jo viņa tak miljonāre, tomēr mēs droši nezinām, kā bija uz to brīdi). Taču maz ticams, ka viņa cīnījās ar trūkumu. Varbūt tas bija princips, kontrole vai vēl kas.

Un šajā strīdā Erīna iesaistīja vīravecākus. Beidzot uz skatuves parādās galvenie upuri – vīra vecāki. Nedomājiet, ka viņi bija kādi sliktie, kā varētu padomāt. Viņi Erīnu arī pēc šķiršanās turpināja pieņemt kā pašu meitu, turpināja aicināt uz ģimenes ballītēm, ignorējot, ka viņi ir šķirti. Laikam tā arī bija – ka vairākus gadus viņš dzīvoja šķirti, bet savādāk visi viņus uztvēra kā pāri un kā kopā funkcionējošu ģimeni. Taču pēc oficiālās šķiršanās, atsalums tomēr pamazām sāka iestāties.

Erīnas galvenā pretenzija pret vīravecākiem bija tāda, ka viņi finanšu strīdos nenostājās viņas pusē, bet palika neitrāli. Tajā pašā laikā draudzīgi izturējās, ņēma mazbērnus (Erīna mēdza konfliktos manipulēt ar mazbērnu došanu, par ko vecvecāki jutās apbēdināti), piedāvāja arī no savas puses apmaksāt rēķinus un visu trūkstošo. Tādus vecvecākus galīgi nevar uzskatīt par „sliktajiem” –pēc Erīnas pašas vārdiem, vīra vecāki aizvietoja pašas nesen zaudētos vecākus. (Viņas vecāki ar vēzi aizgāja ar dažu gadu starpību; dažus gadus pirms „negadījuma”.)

Tātad konflikta īstā būtība bija tāda, ka vīravecāki ieņēma neitrālu pozīciju vedeklas sūdzībās par bij.vīru attiecībā uz bērnu izdevumiem (kaut pati it kā turīga), un droši vien vēl lielākais pārkāpums – pēdējos gados retāk sāka iekļāut savos ģimenes svetkos, jo bij. vīrs acīmredzot bija izteicis vēlmi kopīgos svētkos savu bijušo sievu mazāk redzēt. Un par to visdrīzāk bija vislielākā sāpe.

Patiešām nav skaidrs, kāpēc „neceļos” bija parauti arī vīramātes māsa ar vīru (acīmredzami viņi bija liela, draudzīga ģimene), jo viņi tur diez vai kaut kā pie konflikta varēja būt vainīgi.

Sēnes, zaļās mušmires, patiešām tika savāktas. Tās bija ieceptas kaut kādā bifšteka cepetī ar sēņu pildiījumu (it kā veikalā pirktu). Tā kā viens aculiecinieks tomēr palika dzīvs, viņš minēja, ka viņa pati ēda no citas krāsas šķīvja, bet ciemiņiem no citas krāsas. Bērni tika aizsūtīti no viesībām prom, tā, lai viņi nekādu ēdienu nesaņem. Žāvētāju, ar kuru bija izžāvējusi zaļās mušmires, izmeta, bet to izmeklētāji atrada un vēl indīgo sēņu paraugus atrada. Arī meklētājā atrada, ka bija meklējusi vietas, kur aug zaļās mušmires.

Kad bija tiesa, tad vīrs pēdējā runā bija stipri noskumis, bet galīgi ne nikns, zaudējis pašsavaldīšanos. Tikai pateica, ka viņam žēl, ka bērni zaudē tik brīnišķīgus vecvecākus un ka viņiem arī vairs nebūs iespējas veidot attiecības ar māti normālā veidā. Gribēju teikt, ka viņš visnotaļ cienīgi un inteliģenti pēdējo runu teica un vienlaikus bija satriekts. Atstāja ļoti sakarīga cilvēka iespaidu.

Nu un beidzot. Ko no tā varam secināt? Kāda muša tai Erīnai bija iekodusi? Manuprāt, galvenā muša bija atraidījuma pieredze. Daudzi vīri un vīra ģimenes pēc bērnu šķiršanās vedeklas – bērnu mātes izraksta ārā. Tā ir parasta prakse. Taču diezgan nepatīkama un diezgan netaisna. (Bet narcisi to nezin.) Dažkārt tā ir dabiska. Bet bieži nedabiska. Viņas gadījums vispār bija pat visnotaļ cienījams, nerunājot par to, ka pati to vīru pameta. Viņa tikai tik ļoti dabiski bija pieradusi saņemt „beznosacījuma” uzmanību un piederību no vīra vecāku ģimenes, ka uztvēra to ļoti personīgi, kad viņi sāka attālināties un ieņemt neitralitāti (kas ne vienmēr ir neitrāla, bet tā nu ir, ka strīdos vecākiem ir pienākums īpašu lojalitāti pret miesīgiem bērniem izpaust, bet...mēs nezinām, cik un kas tur bija godīgi). Zīmīgi, ka tie vīra vecāki jau tā bija sakarīgāki kā vidēji citiem.

Bet kāda tad bija Erīna? Sanāk, ka bija vidēji nesakarīgāka kā citi? Droši vien! Narcistiski traucējumi? Tātad tik ļoti saasināti, tik jūtīgi uztvēra sevis atraidīšanu,   ka ļoti bargi (nesamērīgi un nesaprātīģi, ārpus jebkādas normālibas sodīja par to).

Tādi gājieni ir iespējami tad, ja cilvēks bērnībā saņēmis vismaz 2 šīs klasiskās novirzes - "mīlestības deprivācija" (nav saņēmis beznosacījuma mīlestību) un "izredzētību" (kāds no vecākiem, vecvecākiem vai paši apstākļi ir lutinājuši, ļāvuši justies pārākam par citiem). Tātad - "trauma +izredzētība". - pastiprināta jūtiba un bargs sods par novirzi. 

Noskaidroju, ka Erīnai bērnībā esot bijusi auksta, narcistiska māte, neesot jutusies pietiekami mīlēta. (Māte katru dienu svērusi meiteni, vai nav liekais svars. -> varat iztēloties beznosacījuma mīlestības apstākļus.) Vienlaikus gan Erīnas vecāki, gan vecvecāki esot bijuši bagāti un sabiedrībā cienījami cilvēki. Es tikai minu, varbūt kāds no vecvecākiem ir lutinājis, pircis dāvanas, ir bijuši kalpi, sabiedrībā ir jutusies augstāka ranga par citiem. 

Tātad psiholoģiskais profils atbilst. 

Bet nu viņa sēž cietumā uz mūžu (ar tiesībām uz pirmstermiņa atbrīvošanu pēc 33 gadiem) un bērnus audzina vīrs. Bērnībā visdrīzāk uz svētdienas skolu neviens pat nemēģināja vest – ne Erīnu, ne viņas māti. (Vīra vecāki gan, starp citu, bijuši īsteni ticīgie.)

P.S. Noskaidroju, ka pati Erīna sevi esot uzskatījusi par ateisti un uz baznīcu gājusi tikai ģimenes tradīciju dēļ (tieši pēc kāzām vīra ģimenes dēļ). Arī R.Blaumanis vienā no darbiem minēja domu, ka neticīgs cilveks ģimenē [īpaši, ja traumēts] - tā ir nelaimes vēsts. (Neuztversim to kategoriski, bet doma nav jauna.)