piederības jautājumi

Piederība ir ļoti svarīga cilvēka pamatvajadzība. To var skatīt gan materiālā, gan garīgā līmenī. Doma ir tāda, ja cilvēkam ir beznosacījuma piederības sajūta (to var saukt arī par beznosacījuma mīlestības piederību), tad cilvēkam ir enerģija tālāk dzīvē kaut ko darīt, fokusēties uz saviem mērķiem. Tāpēc bērnunama bērniem ir ļoti grūti, jo viņiem nav šī beznosacījuma svētība – piederība. Viņus pieņem audžuģimenē, bet viņiem paliek agrīnas pamešanas un nedrošības traumas, bet arī vēlāk dzīvē viņi drīzāk iegūst nosacījuma piederību:  „Ja uzvedīsies labi, tad mēs Tevi mīlēsim, t.i., pieņemsim.” Bet tā nav tā piederība, kas dod spēku. Jo ar īstu piederību mīl bērnu arī ar problēmām, nepaklausību, atšķirīgu personību. Un arī Dievs mīl  cilvēku ar visām problēmām komplektā. Tādā veida izpaužot uzticību un beznosacījuma mīlestību. Bērnunama bērniem ir baiļu piederība. Tādi cilvēki draudzējas, kalpo, pielāgojas, lai nopelnītu vismaz nosacījuma piederību. Dažkārt aiziet no tādas nosacījuma piederības, jo tās būtība vienalga nav īsta. Bet tad vienalga netiek atrisināts piederības jautājums. Un ir grūtības arī vēlāk veidot savu mikro-ģimenes piederību.

Garīgajās tradīcijās daudzi zina, ka iniciācija nāk caur „skolotāju”. Ja gribi būt darbīgs, enerģisks, veiksmīgs, tad caur Kristu  vajag kristīties, tādā veidā saņem beznosacījuma piederību. Un tad tālāk cilvēkam ir enerģija iet uz priekšu. Protams, īpaši labi ir, ja viņš šādas piederības var dabūt dažādās grupās, tad aiz viņa stāv vesels neredzams, enerģiju un veiksmi dodošs karapulks.

Citās garīgās tradīcijās zināšanas tiek nodotas caur skolotāju – miesisku. Un tad caur to cilvēks pilnīgāk var sekot garīgajai mācībai – viņam ir gara noturība, emociju noturība un vispār noturība. Jo bez piederibas noturības nav. Piederība ir drīzāk pat materiāla vajadzība, bet vienlaikus tā ir arī garīga, jo tā principā ir nemateriāla sajūta. (Un tam ir konteksts ar mīlestības enerģiju, kas ideālā variantā tiek saņemts no ģimenes, vecākiem, partneriem, mācītāja, skolotāja utt. Bet mūsdienu grēcīgajā pasaulē var arī netikt saņemts.)

Tā piederība ir kaut kas dziļi mistisks un vienlaikus praktisks un materiāls. Piemēram, daudzās garīgās praksēs iesaka „piedot vecākiem”, lai caur piedošanu patiesībā sajustos piederīgs senču dzimtai. Dažkāŗt iesaka lūgt, veikt rituālus par mirušajiem senčiem, lai caur viņiem saņemtu piederību un no tā izrietošu svētibu. Jo tā piederība ir kā biļete, lai tālāk dzivē butu veiksmīgs un viss, ko darītu, ietu no rokas (vai vismaz nebremzētu). Tā ir enerģijas plūsma. 

Bet dažkārt ģimenē ir narcisi. Narcisi ir kā pūķi, kā drakoni, ļaunie briesmoņi, kuri štopē saņemt iespēju – piederību pie dzimtas. Viņi automātiski, tāpat kā bērnunama bērniem, piedāvā nosacījuma piederību: „Ja Tu man kalposi, es ar Tevi draudzešos, došu piederību. Bet tas man netraucē pret Tevi izturēties arī emocionāli vai fiziski vardarbīgi.”  Un tāpēc, piemēram, baznīcā saka „piedodiet vecākiem” (īpaši, ja vecākiem), jo tā jūs saņemat piederības spēku un svētību no pašas dzimtas, kuras vārtos narciss iesēdies (karma?). Psiholoģijas zinātne gan apšauba, vai tāda piederība (kuras vārtos narciss sēž) nes svētību. Tur domas nav tik viennozīmīgas. 

Ja skatās tīri garīgi, tad vispār uzskats ir tāds, ja cilvēks ir ļoti garīgs, tad viņš ir tik ļoti pacēlies virs visas pasaules negācijām, ka vispār ne uz vienu netur ļaunu. Un visdrīzāk arī ir distancējies no konkrētām situācijām. Ja runājam par dēmoniskiem cilvēkiem, tad vēl runa ir ari par distanci. Mēs nevaram no viņiem pilnībā izvairīties, bet varam ievērot pareizu distanci un pareizu uzvedību pret viņiem, jo viņi tomēr nes to sātana enerģiju, kas nav nekāds joks.Tas ir kā turēt rokā sērkociņus.

Bet ar garīgi cilvēki mēģina saņemt svētību un piederību. Ne tikai mēģina, bet tas ir arī viņu nosacījums, ka viņiem tas ir jāsaņem.  Ir arī citi, kas uzskata, ka var dzīvot bez tā. Bet tad arī tā tricky sanāk.

Taču šī tēma bija par paradoksu, kā „narcisi” sargā dzimtas vārtus no dzimtas svētības un tā padara neveiksmīgus savus pēctečus. Un var arī uztvert par karmu to. Ja paredzēta ne tik liela veiksme vai karmas atstrāde, tad piedzimsi dzimtā, kur narciss sargās dabiskās svetības vārtus. Tāpec neticīģā ģimenē piedzimt jau var būt problēma. (Ja tā ir neticīga - nesalauzta ģimene, tad svētība vel pietiek, lai izrullētu. Ja neticīga - salauzta, tad tur vairs nepietiks.)

*Pārfrāzējot, - narciss ir cilvēks, kurš savā izpratnē, apziņā, ķermenī ir attālinājies no garīgās pasaules, tapēc praktiski pilda dēmona funkciju –sargā dzimtas pēctečus no svētības.