psihosomātika

Padalīšos ar tik smalkām pārdomām kā psihosomātika jeb kā emocijas ietekmē fizisko un garīgo veselību. Vispār esmu diezgan dzīvs, testējams eksemplārs, jo man emocijas ir ļoti spēcīgas – vajag tikai tām kā tornado aiziet kādā virzienā un, skat, kas tik nenotiek. Toties redzēt var. Ja cilvēks tāds, mazāk emocionāls, tad droši vien nekas īpaši nemainās, vai arī mainās, kā saka tajā teicienā, ka „ūdens pat akmeņus izskalo”. Respektīvi, cilvēks ar tādu cietu ģīmi (un jūtu pasauli) dzīvo un tikai pēc daudziem  gadiem pamana, ka vai nu iedzīvojies depresijā, bet varbūt tieši pretēji.

Man tas notiek ļoti radikālāk, jo enerģija plūst caur  „enerģijas kanāliem” kā viesulis. Grūti pateikt, vai tā ir priekšrocība, bet vismaz novērojumus var veikt labāk. (Un, ja to enerģiju vada labi, tad varbūt tiešām priekšrocība.)

Man, piemēram, ir tā bijis, ka sadusmojos un/vai viļos ļoti (iekšēji) uz kādu, tad uz līdzenas vietas saslimstu. Nu tā, ka pēc stundas bronhīts. Un cilvēki netic, domā, ka tā nevar būt. Var būt. Es skaidri sajutu to emociju. Vasara, skaidra diena, viens teikums, domas, sajūta un ir. Tas gan nav forši. Un, par laimi, tā ir bijis tik dažas atsevišķas reizes. Es pat neteiktu, ka tas bija kaut kāds „vispār trakākais brīdis”, bet piefiksēju, ka tā tas darbojas. Man pat reizēm šķiet, ka cilvēki gk vispār slimo tikai psihosomātikas dēļ - samazinās imunitāte un tad katrs sastaptais vīruss kļūst tavs. Un ne tikai imunitāte - orgāni un šūņas darbojas atšķirīgi atkarībā no domām. 

Dažreiz man ir bijis tā, ka sāp galva (arī reti), esmu neizgulējusies, agri ceļos, kaut kur dodos un domāju – johaidī, kurš man lika kaut kur tik agri, pie tam brīvprātīgi, doties (iepriekš apsolīts). Bet tad aktīvi darbojos, sastopju cilvēkus un jau pēc 2 h konstatēju, ka galvassāpes nav. Šādi testēt var tīri labi. Dažreiz pēc kādas sarunas galvassāpes pazūd. Dažreiz nav galvassāpes, bet kāds iekaisums pēc nesenas saaukstēšanās, bet...., piemēram, pastrādāju vai parunāju „no sirds”, kur ieguldu dzīvīgumu un enerģiju, un konstatēju,  nav. Slimība prom.

Tā ka tas ir fakts, ka doma, enerģijas, kustība baigi ietekmē.

Esmu dzirdējusi vienu „guru”, kurš teica, ja cilvēkam ir depresīva noskaņa, tad viņam vajagot kādam palīdzēt. Es to ieteikumu toreiz nedaudz apšaubīju, jo man šķita, ka reizēm cilvēkam vajag, nevis vairāk darba, bet vairāk miera un prieka. Arī no pārslodzes un vienveidības var piemesties depresīva noskaņa. Tā visa ir smalka padarīšāna. Ir arī cilvēki, kuru klātbūtnē vari, ja ne gluži atveseļoties, bet vismaz uzlabot veselību.

Tas nav jāuztver burtiski, jo mēdz būt dažādi izņēmumi, citi specifiski iemesli. Taču, manuprāt, domas un darbība fenomenāli ietekmē. Un arī apstākļi.

Esmu ievērojusi, ka reizēm analizēju tumšas, emcionālas (bet svarīgas) lietas, un nākamajā dienā konstatēju, ka atkal galvassāpes vai kaut kas tml., bet uz emocionālas ietekmes fona. (Kaut pati nepamanīju, ka kaut kur „ieslīgu”, bet domu saturs vienalga ietekmē, arī atmiņas.)  Bet tad atkal atliek uzlādēties nejaušā veidā – ar iedvesmu kaut ko uzrakstīt, ar iedvesmu pastrādāt (pie pārslodzes gan tas nestrādā), kaut kur aiziet, ar kādu parunāt (bet ne vienmēr un ar ne jebkuru – un tas ir jāvēro) – un atkal ir.

Ir bijis tāds periods, kad dzīve likās drūma,   bet tad aizgāju uz vienu, nosauksim to par „koncertu”, un ir ok uz nedēļu. Kad to atklāju, tolaik regulāri gāju uz tā veida „koncertiem”. Joprojām to atceros un turu prātā - tas nav parasts „koncerts”, tas ir „koncerts” ar ietekmi.

Domāju, ka visi tie garīgie priekšstati dažādās reliģijas tradīcijās, piemēram, ka katru rītu vajag celties agri, klanīties (var uzskatīt to arī par vingrošanu), pateikties Dievam par ēdienu (uz brīdi atraujies no pelēkās zemapziņas), pateikt kādus „Dievavārdus” (atkal atraušanās), palasīt kaut ko gaišu un iedvesmojošu....Aiziet satikties, padarīt kaut ko atšķirīgu, iziet ārā - tajā ir baigā sāls. Cilvēki dzīvo pakļauti savai pelēkajai ikdienai, rutīnai, un ir viegli iestrēgt „nekurienē”. Tomēr piekrītu arī tēzei, ka depresiju veicina arī „dzīvošana tikai sev”. Cilvēks, piemēram, aiziet pensijā un „dzīvo sev”, kā sen sapņojis. Bet prieka vietā ieslīgst grūtsirdībā, jo nekas dzīvi vairs neiegriež. Un dažkārt tāds pensionārs ar patiku atceras darba gadus, kad bija ritms, kustība, cilvēki.......Un tad savu pagātni ar visu vienveidību, slodzi un rutīnu romantizē. 

Secinājums ir tāds, ka psihosomātika vispār nav nekāds joks. Par psihosomātikas ietekmi jādomā nepārtraukti. Un jādzīvo dzīvīgi un saturīgi. Bet, ko tas nozīmē, - tas ir liels noslēpums, kas katram pašam jāatšifrē. 

P.S. Reizēm dzīve ir uz viļņa, un tad baigi nav jādomā - ir depresīva noskaņa vai nav. Bet reizēm dzīve nav uz viļņa, un tad ir baigi  jāseko un jādomā līdzi, kā neļauties iekšējam stāvoklim pielagoties ārējam, jo tas notiek dabiski. Un tad ir jādomā, kā to enerģiju iegriezt. Daži izvēlas ceļot, kas darbojas kā morfija porcija. Bet dažreiz arī nevar ceļot. Dažreiz arī ceļošana neaizsedz kādu tukšuma šķautni. Dažreiz nevar neko. Un dažreiz vispār nav nekas. Un tad ir loti jādomā, kā iekšējo gaismu nepakļaut ārējai ietekmei un arī kā izmainit ārējo ietekmi, kas palīdzētu iekšējai gaismai būt.