Pagātnes rēgi

Kad pilsētas dienas trokšņi pamazām bija apklusuši, izgāju ārā pastaigāties. Gribēju kaut uz mirkli palikt vienatnē ar sevi, sakārtot domas un mēģināt sadzirdēt to, ko ikdienas steigā tik bieži apslāpēju. Centos aprunāties pati ar sevi, lai beidzot tiktu galā ar pagātnes rēgiem un emocijām, kas joprojām dzīvo manī. Ir kāda neredzama manī barjera, kas stiepjas līdzi no senām attiecībām. Attiecībām, kurās pamazām sāku zaudēt pati sevi. Sākumā tie, iespējams, bija tikai atsevišķi vārdi vai piezīmes, bet ar laiku tie pārvērtās nemitīgā kritikā, noniecināšanā un aizvainojošos izteikumos par manu personību. Bija sajūta, ka man nemitīgi jāattaisnojas par to, kāda esmu, ko saku un kā jūtos. Man pārmeta, ka nesaprotu humoru. Bet vai tiešām man jāmācās smieties par sevi brīžos, kad mani pazemo? Vai apsaukāšanos un aizvainojumus patiešām var saukt par humoru? Jokam vajadzētu likt smieties, nevis likt cilvēkam justies mazvērtīgam, šaubīties par sevi un klusībā pārdzīvot dzirdēto. Citi viņu uzskatīja par brīnišķīgu cilvēku. Kad mēģināju pastāstīt, kā jūtos, un pieminēju par to, ka mani neapsveic jubilejās, man lika saprast, ka runāju muļķības. It kā manas sāpes būtu tikai izdomājums. It kā tas, ko pārdzīvoju aiz slēgtām durvīm, nebūtu īsts, jo citu acīs šis cilvēks bija tik labs. Taču neviens neredzēja, kas notika manī. Mana pašapziņa pamazām grima, mana personība it kā raustījās nāves agonijā. Es arvien vairāk šaubījos par sevi, savām sajūtām un pat tiesībām būt tādai, kāda esmu. Brīžiem šķita ka, lai saglabātu attiecības, man jāatsakās no pašas sevis. Par laimi, mūsu ceļi šķīrās. Līdz ar šķiršanos atgriezās arī mazas, bet tik nozīmīgas brīvības. Es atkal varēju ēst to, ko vēlos, pirkt to, kas man patīk, un ieslēgt gaismu tik spilgti, cik man nepieciešams. Mazgājoties vairs nebija jāskaita katra ūdens lāse. Tie bija ikdienišķi sīkumi, par kuriem agrāk, iespējams, pat neaizdomātos, bet nu tie atgādināja, ka atkal drīkstu dzīvot pēc saviem noteikumiem. Es biju brīva. Vismaz ārēji. Laiks ir pagājis, dzīve turpinās, bet emociju rēgs joprojām staigā man līdzi. Tas ir kā neredzama ēna, kas uzrodas visnegaidītākajos brīžos. Pietiek kādam izteikt piezīmi par manu personību vai pajokot tā, ka aiz vārdiem šķietami slēpas kāda daļa patiesības, un manī kaut kas atkal saraujas. Es vairs nespēju vienkārši uztvert šādus vārdus kā nevainīgu joku. Manī ieslēdzas trauksme. Sāku domāt, vai aiz šīs piezīmes neslēpjas kas vairāk, vai arī šis ir tikai sākums tam, ko jau reiz esmu piedzīvojusi. Un tad es atkāpjos. Mana pirmā doma ir pārtraukt kontaktu un pēc iepējas ātrāk pazust. Pat tad, ja atteicības vēl nemaz nav īsti sākušās. Pat tad, ja cilvēku vēl neesmu paspējusi iepazīt un nezinu, kāds viņš patiesībā ir. It kā es censtos aizbēgt, pirms kāds atkal paspēj mani ievainot. Varbūt tās ir bailes. Varbūt pašsaglābšsanās instinkts. Varbūt mana iekšējā pasaule joprojām cenšas mani aizsargāt no tā, kam reiz nācās iziet cauri. Jo, kad esi ilgstoši dzīvojis vidē, kurā tavas jūtas noniecinātas, pat nevainīga piezīme var likt sajusties tā, it kā atkal stāvētu tās pašas bezspēcības priekšā. Es saprotu, ka ne visi cilvēki ir vienādi. Es zinu, ka ne katrs joks ir pazemojums un ne katra piezīme slēpj ļaunu nodomu. Taču ar saprašanu vien nepietiek, lai izdzēstu to, ko esmu piedzīvojusi. Prāts var saprast, ka briesmas ir pagājušas, bet sirds un emocijas ne vienmēr tam notic tik ātri. Un laikam jau visvairāk mani sāpina tas, ka pagātne jorojām ietekmē manu tagadni. Bailes no atkartotām sāpēm reizēm neļauj man dot iepēju pat tiem cilvēkiem, kuri, iespējams, nekad nebūtu mani sāpinājuši. Es negribu visu laiku bēgt. Negribu katrā vārdā meklēt apslēptu dzēlienu un katrā jokā - pierādījumu tam, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Negribu, lai pagātnes pieredze man atņem iespēju veidot jaunas, veselīgas attiecības. Es gribu atkal justies droši. Gribu iemācīties atšķirt patiesu necieņu no nevainīga pārpratuma. Gribu spēt aizstāvēt savas robežas, nezaudējot iespēju kādam uzticēties. Un pats galvenais - es gribu atgūt sevi. To sevis daļu, kura kādreiz spēja būt brīva, neslēpjoties aiz bailēm un nemēģinot paredzēt, kurā brīdī atkal sāpēs. Gribu ticēt, ka kādu dienu man vairs nebūs jābēg no cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi nejauši pieskārušies kādai senai brūcei. Ka es spēšu palikt, iepazīt, izvērtēt un tikai tad izlemt, vai šis cilvēks ir pelnījis vietu manā dzīvē. Gribu, lai pagātnes rēgi beidzot paliek tur, kur tiem ir vieta - pagātnē. 

Miley Cyrus - Who Owns My Heart - YouTube