Skabarga

Apmēram pirms diviem mēnešiem, ejot savās ikdienas gaitās, pēkšņi sajutu, ka sāp kājas mazais pirkstiņš. Nodomāju - nez, kas noticis? Varbūt manas mīļākās botiņas pēkšņi sākušas spiest? Bet nekas! Es taču esmu stipra sieviete - vienalga velku savas botas! Kaut arī sajūta tāda, it kā būtu H.K. Andersene Mazā nāra, kura katru soli sper ar mokām. Tikai manā stāstā nav prinča, kuru mīlēt. Ir tikai botas un sāpošs pirkstiņš. Pēc kāda laika saprotu, ka pirksts sāp arī tad, kad staigāju bez botām. Hmmm.... Te kaut kas nopietnāks! Sāku pētīt savu mazo nelaimes čupiņu. Un tad - upsī - dupsī! Pirksta sānā, netālu no naga, atklāju skabargu! Lūdzu, nejautājiet, kā tur var dabūt skabargu! Var! Un, ja esi siikaa16, tad vari dabūt arī tur, kur normālam cilvēkam pat prātā neienāktu meklēt. Bruņojusies ar savām pieticīgajām priekšzināšanām preperēšanā, ķēros pie skabargas izņemšanas. Esmu gan ķirurgs, gan pacients, gan operāciju zāles galvenā medmāsa. Rezultāts? Nekāds Skabarga uzvar. Pēc pāris dienām atkārtoju procedūru. Ar jaunu apņēmību, cerību un, iepējams, nedaudz lielāku izmisumu. Rezultāts? Atkal nekā! Skabarga joprojām savā vietā, bet mans pirksts sāk protestēt arvien sāpīgāk. Beidzot zvanu ģimenes ārstam. Māsiņa mierīgā balsī saka, lai atnākot - izraus! Nu, ja jau tik vienkārši, tad aiziet! Aizeju. Tur kaut ko parakņājas, kaut ko izrauj, un... Urā! Vairs nekas nesāp! Esmu brīva! Dzīve atkal skaista un šķiet, ka šis seriāls beidzot noslēdzies. Paiet nedēļa. Un, protams, kā jau kārtīgā ziepju operā, notiek negaidīts pavērsiens - pirksts sāp sāpēt atkal! Sākumā mazliet, tad arvien vairāk, līdz sāpes piesakās gandrīz visu dienu. Nu ko, skabarga laikam bija tikai pirmais sezonas tēls. Galvenā intriga vēl priekšā! Beigās dodos pie ķirurga. Un viņš - mans stāsta īstais varonis - mani beidzot atpestī no sāpēm! Un tagad pats dīvainākais... Es varu normāli iet! Nekas nesāp. Neviens pirkstiņš neprotestē. Nav jāstaigā kā Mazajai nārai, nav jāplāno katrs solis un nav jādomā, kāda pozu kombinācija ļaus aizkļūt līdz virtuvei. Vienkārši eju. Un tas šķiet gandrīz aizdomīgi. Morāle? Nekad nenovērtēt par zemu mazu skabargu. Tā var pārvērsties par divu mēnešu piedzīvojumu, vairākām pašdarbības operācijām un vizīti pie ķirurga. Un, ja kādreiz domājat, ka dzīvē trūkst piedzīvojumu, nevajag lēkt ar gumiju vai kāpt kalnos. Pietiek ar vienu mazu pirkstiņu un skabargu nepareizajā vietā! Tagad es novērtēju katru nesāpīgo soli. Izrādās, staigāšana bez sāpēm ir īsta luksusa prece!  

Anna Naklab feat. Alle Farben & YouNotUs - Supergirl [Official Video] - YouTube