par laiku

Muunlaita mani iedvesmoja arī pafilozofēt par laiku un laika relativitāti.

Es atceros dažus tādus mirkļus, kad jūtu, ka laiks ir laicīgs. Tie, protams, ir kapi, bet tā nebija pirmā asociācija. Bet vispār kapi tiešām atgādina – ka te cilvēki bija un te vairs nav. Un vēl pēc 100 gadiem atkal jaunas skudriņas darbosies pa zemes virsu. Un no šim skudriņām neviens vairs nepaliks. Burtiski – neviens. It kā armagedons būtu bijis. Un pa mūsu Jūrmalu staigās citi cilvēki, pilnigi citi. Varbūt daži runās pat latviski. Bet tas tā vispārīgi runājot.

Bet tāda precīzāka „laika fatālisma” izjūta man ir bijusi dažas atsevišķas reizes:

- Piemēram, situācijā, kad es tajā laikā paralēli domāju, lasīju par garīgumu un tad darbavietā skatījos uz sekunžu rādītāju. Man tas asociējās ar laika bumbu, kura neatlaidīgi tuvina mūs galam. Sekunžu rādītājus es bieži redzu, bet, atceros, toreiz man tas likās tik fatāli brīdinošs, nu tāds, teju pārpasaulīgs.

- Tad bija tāds laiks, kas man dzīvē bija sarežģīts un arī toreiz daudz par garīgumu lasīju. Toreiz skatījos uz bērnu pulciņmājas gaiteni, var teikt, par tādu ka skolas gaiteni. Bija vakars, cilvēku nebija daudz. Gaitenis bija garš un šaurs un daži skolēni staigāja. Un toreiz man arī bija tāda fatāla laika sajūta. It kā cilvēki tagad staigā....Un it kā tas būtu nereāli. Kā kadrs no filmas. Šeit ir kadrs un tūlīt vairs nebūs. Nebūs staigātāji, nebūs šis gaitenis. Grūti paskaidrot. Tas droši vien nebija saistīts ar pašu gaiteni, bet tā laika dvēseles stāvokli, kad paralēli daudz lasīju garīgu literatūru. Īsi sakot, man tas gaitenis likās nereāls.

- Un atceros to pašu Jūrmalu. Ne gluži pēdējo. Bet vienu citu. Ar kaut ko līdzīgu. Toreiz bija vasara, vakars, daudz cilvēki. Un pēkšņī man viņi visi likās nereāli. Kā kadrs no filmas. Kā mākslīgi aktieri, kā aina. Droši vien bija tā pati sajūta, kā ar koridori. It kā šis viss būtu nereāli.

Un kad vēl?

Laiks.....

Dažreiz arī tagad. Dažreiz arī tagad pārņem tāda nerealitātes sajūta, tieši saistībā ar laiku. Lai gan saprotu, ka diezgan reāli jāveic dienas uzdevumi, jāizrisina kaut kādas dillemas, it kā jāpabeidz nepabeigtais un jāatrod neiesāktais. Un ka vēl nekas nav beidzies. Taču atkal it kā būtu nedaudz tā nerealitātes klātbūtne. Jā, un ka viss vēl nav pabeigts, saprasts, paveikts un izdarīts. Ka daudz vēl jādara visās frontēs – attiecibu, dzīves jēgu izpratnes, patiesības izpratnes (jo tai var būt vairāki līmeņi un ik pa laikam var aizmirst jau saprasto) un ka ir risks aiziet nepareizā virzienā. Un arī parastajā dzīves līmenī vēl ražīgi jādarbojas.

Un tas arī viss. Vienkārši laiks.