par empātiem

Par narcisiem parunājām. Tagad par empātiem. Man visu laiku likās, ka empāts ir cilvēks, kurš raksturojas ar īpašu jūtīgumu un varbūt līdzjūtību. Bet galīgi nē. To, ka empāts ir traumēts bērnības attiecībās, tāpat kā narciss, tas arī ir fakts. Bet galīgi nē. Empāta galvenā fobija ir zaudēt attiecības. Empāta galvenais ievainojums ari ir attiecības (arī narcisam tas ir, bet izpaužas savādāk). Empāts attiecību dēļ ir gatavs nedzirdēt sevi, noliegt sevi, pielāgoties un paciest ilgi sliktu attieksmi pret sevi. Empāts pielāgojas un savu jūtīgumu ieguvis, lai izdzīvotu attiecībās ar otra noskaņojuma izjušanu. Empāts zin, vai otrs ir dusmīgs. Ja dusmīgs, izpilda vēlmi, lai nebūtu dusmīgs. Empāts zin, kas otram ir vajadzīgs, tāpēc to izpilda, pirms otrs ir pateicis. Bet viņa galvenā problēma ir tāda, ka viņš neuzdrošinās attiecībās parādīt sevi, ieiet attiecībās kā līdzvērtīgs, viņš nespēj attiecībās atslābināties, jo visu laiku domā, vai būs gana ērts otram. Un tas viņa jūtīgums galvenokārt ar to saistīts, nevis ar īpašām spējām just. Savā ziņā tās ir īpašas spējas. Bet tās ir saistītas uz vides skenēšanu – vai vilki mežā negaudo, vai lācis netuvojas. To viņš jūt. Bet viņš pārstāj just, kur vēlas iet viņš, pārstāj brīvi staigāt (nevis pa pasauli, bet) pa attiecību vidi – justies tik ērti, kā viņa sabiedrībā uzvedas citi. Viņš nepiešķir tiesības sev justies tikpat ērti, kā pieradis redzēt citus. Tāpēc šī skenēšana un neuzdrikstēšanās būt sev pašam noved viņu pie vēlmes būt vientulībā, kaut arī tā ir pilnīgi pretēja vēlme viņam pašam. Jo, ja ir viens, tad nav jāpielāgojas, tad var atbrīvoties, tad var būt pats. Empāts nemāk otra klātbūtnē būt pats, viņam liekas, ka viņam nav uz to tiesības, jo tūlīt sekos pārmetumi, dusmas, sods, prasības - , respektīvi, vide, ko vecāki bernam bija sagādājuši bērnībā. Un vispār juties nenozīmīgs. No tā arī izriet empātu spilgtākās tendences:

-  ārkārtīģas sāpes zaudēt attiecības (pamešanas trauma);

- nespēt vispār pamest attiecības, kas ir svarīgas (pamešanas trauma);

- nespēt ieiet attiecībās, palikt attiecībās (bailes nebūt pieņemtam, nebūt atraidītam);

- izvēlēties palikt distancētās attiecībās un sapņot (iespēja saglabāt sevi, glābšanās no pielāgošanās, bailes no atraidījuma),

- palikt sliktās attiecībās (attiecības ir tik svarīgas, ka pamešanas variants neeksistē vispār),

- nespēt pamanīt sliktas attiecības (jo tieši pie tādām ir pieradis un tādas ir izmācījušas būt par empātu).

P.S. Empāta jēdzienus piemin dažādos kontekstos. Arī netraumēts cilvēks var but empāts. Bet tie daudzie psihologu blogi par empātiem vairāk attiecas uz tiem, kas par tādiem palikuši tipiski nepietiekamas bērnības rezultātā. Tas mākslīgi ir radījis jūtību, bet komplektā ar specifisku attiecību ievainojamību – komplektā ar sevis noliegšanu, komplektā ar nespēju justies brīvam otra klātbūtnē – un tāpēc problēmām attiecībās.

P.P.S Es, godīgi sakot, ceru, ka par bērna apzinātu pamešanu novārtā (un par apstākļiem, kas to rada runās) vecākus sodīs tāpat kā pedofīlus utt. Pienāks laiks, kad sabiedrība plašāk par to runās –par kaitējumu, ko tas nodara „gandrīz vēl nedzimušam” (vai neizveidotam) bērnam/cilvēkam. Ceru, ka sabiedrība vairāk runās par šīm lietām, nevis tie būs slepeni materiāli psihoterapeitu kabinetos.