Dažādi likumi dāžādiem cilvēkiem

Jau sen, pētot indiešu garīgo likumu grāmatu “Manusmriti”, konstatēju interesantu lietu — nav vienādu likumu visiem cilvēkiem. Ja cilvēki ir labi, tad jautājumus būtu pareizi risināt pēc vieniem principiem, ja ne tik labi — pēc citiem.

Tas ir zināms paradokss, jo vienmēr licies, ka likumiem jābūt vienādiem visiem.

Nu, piemēram, agrāk troni un vecāku māju mantoja vecākais dēls. Pēc tam — nākamais dēls utt. Izrādās, šāds princips darbojas tad, ja cilvēks ir ticīgs, dabiski humāns, sirdsjūtīgs un sirdsapzinīgs. Jo tad vecākais brālis parūpēsies arī par jaunākajām māsām un brāļiem. Viņš manto ne tikai troni, valsti vai māju, bet kopā ar to manto arī pienākumu un atbildību pret pārējiem — pret tiem “mazākajiem”, kuri atrodas sliktākā pozīcijā.

Taču, ja viņš ir nesirdsjūtīgs, tad vairs nav godīgi viņam atdot troni vai māju: viņš visu dabūs sev, bet jaunākos grūtībās vienkārši iztrieks uz ielas. Tātad, ja darīšana ir ar šādiem cilvēkiem, jāstājas spēkā pavisam citiem likumiem.

Un to zināmā mērā var redzēt arī Eiropas likumos — tie arvien vairāk tiek veidoti tā, lai nebūtu jāpaļaujas uz otra cilvēka sirdsapziņu un sirdsjūtību.

Interesanti, ka līdzīgs princips darbojas arī attiecībās ar “narcisiem”. (Ar “narcisu” šeit domāju nedaudz ļaunu, stipri egoistisku cilvēku ar sasalušu sirdi — tas var izpausties dažādos veidos un dažādās pakāpēs. Tipisks tēls ir Sniegakaraliene un Kajs ar sasalušo sirdi. Tikai pasakas doma, ka mīlestība šo sirdi var atkausēt, drīzāk ir skaists stāsts nekā dzīves likums.)

Un tagad tieši par mīlestību.

Normāli ir tā: jo vairāk mīli tu, jo vairāk otrs mīl pretī. Mīlestība iegriežas, sāk darboties abos virzienos un var kļūt par skaistu stāstu — ja vien tur tiešām viss ir skaisti.

Bet ar izteikti egoistiskiem un ekspluatējošiem cilvēkiem tā nebūt nenotiek. Jo vairāk tu dod un mīli, jo nežēlīgāks otrs var kļūt. Mīlestība no vienas puses var iegriezt nevis mīlestību no otras, bet patmīlību, izmantošanu un arvien lielāku visatļautību.

Tāpēc tam, kurš pēc dabas ir mīlošs, ir jāapgūst diezgan skarba realitāte — ne visiem vajag dot mīlestību vienādā veidā, jo dažus cilvēkus neierobežota došana nevis dara labākus, bet ļauj viņiem degradēties vēl vairāk.

Ar tādiem vajadzīgs “soli pret soli” princips.

Vienu soli speru es — vienu soli tu pretī.
Otro speru es — tagad stāvu. Tagad tu pretī.
Nenāc pretī? Nu tad bye bye.

Katrā ziņā tā ir jauna māksla, un tā ir diezgan lielā pretrunā ar daudzām tēzēm, kas mums ir mācītas.

Man gan vienalga gribas domāt, ka “mīlestība var glābt pasauli” vai vismaz cilvēku pašu, bet kaut kā piezemētajā dzīvē tas tik vienkārši nestrādā. Tad jau dziļāk jārok pats jautājums — kas īsti ir mīlestība?

Mīlestība laikam tomēr ir arī spēja atšķirt, kuri ir kuri, un prasme ar dažādiem cilvēkiem mijiedarboties atšķirīgi.

P.S.Ir gan nopietni apšaubāms, vai Annas Brigaderes lugā “Maija un Paija” Maija tiešām būtu varējusi izglābt slinko un kūtro Vari ar savu mīlestību un pašaizliedzību. Diezin vai, diezin vai... Nereāla pasaka. Tāpēc varbūt morāli tomēr labāk būvēt uz īstām dzīves ainām, nevis pasakām. Bet skolas laikā tāds vadmotivs likās ticams un skaists. Nedaudz saņurkušu cilvēku var "atmodināt", ļaut izplest spalvas, bet tādu akurāt kūtru, slinku, negribīgu....Bet pasaka šķita skaista.

P.P.S. Bet vispār es joprojām ticu, ka mīlestība var glābt pasauli. Tikai praksē rodas īssavienojums, loģikas pārrāvums. Tas ir kā + un -. Ja tuvojies ar + minusam, - kļūst vēl lielāks, lai saglabatos līdzsvars. Tad cik lielam ir jābūt plusam, lai uzspridzinātu mīnusu? Varbūt tā būtu + "pārkompensācija". Varbūt tad tur ir jābūt kaut kādam sprādziena efektam, kad poli maina darbibu un ļoti spēcīgam plusam. :) (Domai varēja izsekot?:) )